Kā man besī tā klusēšana.. tā nepārtauktā klusēšana!!! Tā dzen mani izmisumā, bet tai pat laikā, zinu, ka labāk ir klusēt, nekā akal sākt "to pašu veco dziesmu"!!!

Sick, sick, sick.. bet šad tad ilgojos pēc tā vecā sviesta.. pēc tā cīņas spara, kas bija manī.. tagad ir kkas cic - citi pienākumi, citas pūles un grūtības, bet tas ir kas pavisam cic.. ne stiprāks, ne vājāks - cits!!!
Toreiz, tās bija ilūzijas, galvā veidota apkārtne un sabiedrība, sapņi par nereālā un neiespējamā iegūšanu, bet tai pat laikā cīņa pret to..
..maza bērna murgi, vienvārdsakot.. :)
Jocīgi paliek, to atceroties, jo tagad ir tik labi.. :)