Pēdējā laikā sanāk daudz lasīt un dzirdēt par nelaimīgām mīlestībām, šo mīlestību sekām - asarām, ciešanām, negulētām naktīm, utt..
Skumji tajā visā iedziļināties un turēties pretī vēlmei palīdzēt/ieteikt kko/.., bet vēl grūtāk par visu ir turēties no tā visa pa gabalu un tikai vērot no malas.. ļaut visam ritēt savu gaitu, neiesakot padomus.. kā es sev nosolījos.. NEJAUKTIES CITU DZīVēS!!!

Taga arī domāju pe sevis: "Meitene mīļā, zinu, ka ir grūti tikt tam pāri.. zinu, ka sapņus kontrolēt nevar un ko tu redzi, to tu redzi, bet tu tak pati zini, ka VIņš NAU Tā VēRC.. VIņš NAU NE SūDA VēRC!!! Nerādi tak viņam to ieraxtu, to, ka tu pārdzīvo.. nedod viņam to prieku!!!"
Bet nu jā.. tās ir tikai manas domās.. es droši vien būtu rīkojusies tāpat, cerībā sagaidīt no viņa, ja ne mīlestības pilnu ziņu, tad vismaz līdzjūtīgu textu, bet tas ir bezceris.. ja arī sagaidītu, tad ņemot vērā personu, par kuru ir doma - nenoticētu! Es padomātu, ka viņš akal grib tikai nodrāzties un paņirgāties, un neko vairāk!!!

Vēroju šo te visu no malas un iedomājos, ka es tak ar tieši tāpat no malas izskatījos.. un es ar tāpat spītīgi turējos pie savas domas un citos neklausījos.. ŠīīīīīīīŠ!!!