Nja, vīruss... Akal esu slima, akal jāsēž mājā... akal garlaicība!!!
Vēl visādas lietas, kas nomāc garīgo... ļoti skumīgs un depresīva garīgais...

Nazis, kas sažņaugts man plaukstā tik cieši,
Spiežās vēl dziļāk man miesā!
Es nejūtu sāpes un nožēlu rūgtu,
Jo spēka man nav sevi tiesāt!

Strūkliņa silta no delnas tik spilgta,
Sārta tek vilinot,
Tā vientuļa tek un pieprasa vēl vienu
tādu sev pievienot.

Svecītes dejo, to gaismas ir spožas,
Pa asmeno kūleņus met,
Es veros skumjajās rotaļās tevī,
Cik ilgi man asinis tek.

Asāka sāpe sāk likt sevi manīt,
Kad skumjas sāk sirdi man smacēt,
es aizveru acis un būšu tik tālu,
Tālu, tālu...no patiesības un tevis...