Un akal viens neaizmirstams vakars pavadīc, un akal man ir spēx kādu laiku smaidīt un mēģināt ticēt, kaviss nemaz nav tik ļauni! Jau no paša rīta akal stājos prtī savām problēmām..atleast, VIŅŠ saka, ka tās ir manas problēmas!!! :/
Varbūt, ka mani tomēr kāc mīl? Varbūt, es neesu tik bezcerīgs gadījums kāvisu šo laikuir licies???
...Bet kāpēc mana sirdsapziņa ārdās un negrib to visu atzīt par pareizu? Kāpēc es viņu nevaru apklusināt un būt laimīga??? :/