Vai būt visu laiku ar kaut ko neapmierinātam ir cilvēka daba? Vienmēr kaut kas pietrūks. Ja jumts virs galvas ir, naudas gana, lai nebūtu jāpārtiek no rupjmaizes garozām, tik un tā tiks sameklēts kas cits pie kā piesieties. Varbūt vienkārši par daudz brīva laika?