Mauvaise Foi 2
antons_v, May, 27th, 14:15
Domājot par 15. jūniju: lūk kur par brīvu pieejams G.E.M. Anscombe (1958) "Modern Moral Philosophy"
Spicausis: mādžongs un geišas
Mauvaise Foi
antons_v, May, 27th, 14:08
Jokojot par vakardienu - velti būsim par šo tēmu ņēmušies, jo Vikipēdijā par Bad Faith jau viss būtiskais uzrakstīts :DDDD
Pakaļas ķirurģija :D
antons_v, May, 27th, 13:07
I got a good letter today, Friday, August 23rd, 1996, from a young stranger named Jeff
Mihalich, one would guess of Serb or Croat descent, who is majoring in physics at the University
of Illinois at Urbana. Jeff says he enjoyed his physics course in high school, and got top grades,
but "ever since I have had physics at the university I have had much trouble with it. This was a
huge blow to me because I was used to doing well in school. I thought there was nothing I
couldn't do if I just wanted it bad enough."
My reply will go like this: "You might want to read the picaresque novel The Adventures of
Angle March by Saul Bellow. The epiphany at the end, as I recall, is that we shouldn't be seeking
harrowing challenges, but rather tasks we find natural and interesting, tasks we were apparently
born to perform.
"As for the charms of physics: Two of the most entertaining subjects taught in high school or
college are mechanics and optics. Beyond these playful disciplines, however, lie mind games as
dependent on native talent as playing the French horn or chess.
"Of native talent itself I say in speeches: 'If you go to a big city, and a university is a big city,
you are bound to run into Wolfgang Amadeus Mozart. Stay home, stay home.' "
To put it another way: No matter what a young person thinks he or she is really hot stuff at
doing, he or she is sooner or later going to run into somebody in the same field who will cut him
or her a new asshole, so to speak.
Kurt Vonnegut, (1997) "Timequake", Ch. 38.
Mihalich, one would guess of Serb or Croat descent, who is majoring in physics at the University
of Illinois at Urbana. Jeff says he enjoyed his physics course in high school, and got top grades,
but "ever since I have had physics at the university I have had much trouble with it. This was a
huge blow to me because I was used to doing well in school. I thought there was nothing I
couldn't do if I just wanted it bad enough."
My reply will go like this: "You might want to read the picaresque novel The Adventures of
Angle March by Saul Bellow. The epiphany at the end, as I recall, is that we shouldn't be seeking
harrowing challenges, but rather tasks we find natural and interesting, tasks we were apparently
born to perform.
"As for the charms of physics: Two of the most entertaining subjects taught in high school or
college are mechanics and optics. Beyond these playful disciplines, however, lie mind games as
dependent on native talent as playing the French horn or chess.
"Of native talent itself I say in speeches: 'If you go to a big city, and a university is a big city,
you are bound to run into Wolfgang Amadeus Mozart. Stay home, stay home.' "
To put it another way: No matter what a young person thinks he or she is really hot stuff at
doing, he or she is sooner or later going to run into somebody in the same field who will cut him
or her a new asshole, so to speak.
Kurt Vonnegut, (1997) "Timequake", Ch. 38.
rasbainieks
May, 27th, 12:37
pamodos joprojām noguris
bet svētki bija neticami labi
pat bomzīši bija sapucējušies
bet svētki bija neticami labi
pat bomzīši bija sapucējušies
alefs
May, 27th, 09:02
Tu esi kādreiz domājis, kā ir atgriezties pie kaut kā, kas tavas dzīves laikā ir bijis modē? Ar to domājot nevis personiskas esošās un bijušās aktualitātes, kas var cikliski apnikt un atkal iepatikties, bet gan to, kam atpazīstamību un tīkamību nodrošina tā vispārpieņemtība, norma.
Ko tur sevi mānīt, šādām plašākā līmenī formētiem un uzturētiem estētikas priekšstatiem ir zināma ietekme uz katra indivīda noteiktā brīža uzskatiem par skaisto un skanīgo. Ietekme, protams, nav tieša, un cilvēki tā brīža modi var dažādi pārinterpretēt un pieskaņot atbilstoši savām individuālajām estētikas jūtām un piederībai kādai no sabiedrības grupām.
Kad kaut kas ir modē pirmo reizi tavas dzīves laikā, ir liela iespēja, ka tas vai nu tev drīz vien pats no sevis "iepatiksies", jo vienkārši šķitīs ietveram kaut ko laikmeta garam raksturīgu, atbilstošu — vai arī vispārpieņemtības spiediena dēļ tev vismaz nāksies samierināties ar to, ka "tādi nu viņi tagad staigā apkārt" un "to viņi tagad klausās".
Kad mode nomainās, aizgājusī estētika nereti izskatās ja ne smieklīga un neadekvāta, tad vismaz zaudē pievilcību. Staigāt apkārt drānās, kas izgājušas no modes, ir sliktāk nekā staigās drānās, kas nekad nav bijušas modē. (Konkrētā laika aktualitāšu nomaiņa patiesi skaisto un brīnišķīgo, protams, ietekmē mazāk, bet par to nav stāsts.) Piemēram, cik briesmīgs tagad šķiet 90. gadu sākuma meinstrīms ar eiropopu, eirorepu, džempeŗiem/rūtainajiem krekliem un raksturīgajām frizūrām.
Taču briesmīgs pašai "modei" tas laikam taču nemaz nešķiet. Pirms pāris gadiem pamanīju, kā atdzimst puišu frizūras ar īsiem sāniem un garākiem matiem aizmugurē (gan jau tam ir savs īpašs nosaukums). Pamatskolas gados daudziem bija līdzīgi griezumi, un personīgi man būtu grūti iedomāties, kāpēc lai es atkal vēlētos izskatīties pēc pusaudža. Arī eiropops, kas laikam jau nekad kopš tā laika īsti miris nav bijis, pēdējos gados atgriežas ar joni. Par laikiem, kuri, kā reiz cerēju, ir beigušies, bet tomēr nav, atgādināja arī Eirovīzijas uzvarētāja Lorīna. Tuc, tuc, tuc.
Kāda stila pirmais vilnis (vismaz stila sekotāja dzīves laikā piedzīvotais pirmais vilnis), lai cik jocīgs sākotnēji nešķistu, vairumā gadījumu ir tīri labi paciešams. Ja nekā citādi, tad vismaz ar domu: "Lai jau tie jaunie plosās..." Bet, kad tas pēc pārdesmit gadiem atgriežas, es netieku vaļā no sajūtas par estētisku neadekvātumu smagā pakāpē.
Ko tur sevi mānīt, šādām plašākā līmenī formētiem un uzturētiem estētikas priekšstatiem ir zināma ietekme uz katra indivīda noteiktā brīža uzskatiem par skaisto un skanīgo. Ietekme, protams, nav tieša, un cilvēki tā brīža modi var dažādi pārinterpretēt un pieskaņot atbilstoši savām individuālajām estētikas jūtām un piederībai kādai no sabiedrības grupām.
Kad kaut kas ir modē pirmo reizi tavas dzīves laikā, ir liela iespēja, ka tas vai nu tev drīz vien pats no sevis "iepatiksies", jo vienkārši šķitīs ietveram kaut ko laikmeta garam raksturīgu, atbilstošu — vai arī vispārpieņemtības spiediena dēļ tev vismaz nāksies samierināties ar to, ka "tādi nu viņi tagad staigā apkārt" un "to viņi tagad klausās".
Kad mode nomainās, aizgājusī estētika nereti izskatās ja ne smieklīga un neadekvāta, tad vismaz zaudē pievilcību. Staigāt apkārt drānās, kas izgājušas no modes, ir sliktāk nekā staigās drānās, kas nekad nav bijušas modē. (Konkrētā laika aktualitāšu nomaiņa patiesi skaisto un brīnišķīgo, protams, ietekmē mazāk, bet par to nav stāsts.) Piemēram, cik briesmīgs tagad šķiet 90. gadu sākuma meinstrīms ar eiropopu, eirorepu, džempeŗiem/rūtainajiem krekliem un raksturīgajām frizūrām.
Taču briesmīgs pašai "modei" tas laikam taču nemaz nešķiet. Pirms pāris gadiem pamanīju, kā atdzimst puišu frizūras ar īsiem sāniem un garākiem matiem aizmugurē (gan jau tam ir savs īpašs nosaukums). Pamatskolas gados daudziem bija līdzīgi griezumi, un personīgi man būtu grūti iedomāties, kāpēc lai es atkal vēlētos izskatīties pēc pusaudža. Arī eiropops, kas laikam jau nekad kopš tā laika īsti miris nav bijis, pēdējos gados atgriežas ar joni. Par laikiem, kuri, kā reiz cerēju, ir beigušies, bet tomēr nav, atgādināja arī Eirovīzijas uzvarētāja Lorīna. Tuc, tuc, tuc.
Kāda stila pirmais vilnis (vismaz stila sekotāja dzīves laikā piedzīvotais pirmais vilnis), lai cik jocīgs sākotnēji nešķistu, vairumā gadījumu ir tīri labi paciešams. Ja nekā citādi, tad vismaz ar domu: "Lai jau tie jaunie plosās..." Bet, kad tas pēc pārdesmit gadiem atgriežas, es netieku vaļā no sajūtas par estētisku neadekvātumu smagā pakāpē.
Sezonas strjomīgākais soliņš
vistu_zaglis, May, 26th, 23:48
Pārējo pēc tam izstāstīs, ziniet, miegs nāk un tā.
kants
May, 26th, 21:49
virtuāla iepazīšanās vakar noveda mani pie tresīšanās līdz pus7 rītā modīgā tehnoklubā mežonīgās renātes salonā -plašā un pieblīvētā, piepīpētā un interjer-gudrā, kas viss bija gandrīz tāda berlīne. toties šodien, galerijpastaigā ar laipnu latviešu kuratori nonācām 7. berl. laikm. mākslas b-nālē, kas it kā ir tāda, bet man atkal radās pārdomas, ka re-kontekstualizācija kā mākslas metode rada neapšaubāmu pievienoto vērtību (i.e. jebko novietojot galerijā ievieto to makslas diskursā/apritē), bet pie masīvas tās lietošanas rodas vnk. estētiskā inflācija. savukārt occupy tipa aktivitātes, jāsaka, atšķiras ar sešdesmitajiem vienīgi ar to, ka 60tie jau ir bijuši. bet, protams, interesanti, kā tiek pārdefinēti lauki/vērtības, būvējot simulakru piramīdas.
Bang-bang
antons_v, May, 26th, 22:32
Brālis mani nosauca par muzikālu analfabētu un lika noklausīties šos:
John Cage: Water Walk
Hauschka at NPR: Random Gifts
Un pēc tam šito: Hauschka - Ping
Pirmie iespaidi pozitīvi, taču grūti verbalizējami.
John Cage: Water Walk
Hauschka at NPR: Random Gifts
Un pēc tam šito: Hauschka - Ping
Pirmie iespaidi pozitīvi, taču grūti verbalizējami.
karmena
May, 26th, 21:47
velkot kājā čību, kājā kaut kas briesmīgi sāpīgi iekoda. kas to būtu domājis, ka čībās mēdz dzīvot irši. tagad man ir ļoti liels kājas mazais pirkstiņš. un man liekas, ka šai jaukajai dienai vajadzēja beigties citā, jaukākā veidā.
kaut gan tā arī īsti nevar teikt, man tomēr ir arī kūciņa un užavnieks.
bet vispār moskīti šovasar ir nevaldāmi aktīvi. vienreiz pārtraucu rakšanu dārzā, jo likās, ka sajukšu prātā no melnā sīcošā un kodīgā odu mākoņa. un man ir vairākas reizes licies, ka nosmakšu no jaudīgā pretodu baloniņu aromātu parfīma ap mani. nekur un nekā no viņiem nav miera, nekur un nekā.
kaut gan tā arī īsti nevar teikt, man tomēr ir arī kūciņa un užavnieks.
bet vispār moskīti šovasar ir nevaldāmi aktīvi. vienreiz pārtraucu rakšanu dārzā, jo likās, ka sajukšu prātā no melnā sīcošā un kodīgā odu mākoņa. un man ir vairākas reizes licies, ka nosmakšu no jaudīgā pretodu baloniņu aromātu parfīma ap mani. nekur un nekā no viņiem nav miera, nekur un nekā.
dejot
May, 26th, 14:49
Vakar nīkuļojām un skatījāmies vecmammas mīļāko latviešu filmu "Šīs bīstamās balkona durvis", tur nez no kurienes arī blondais latviešu Alens Delons, Pēteris Gaudiņš, vienmēr patīkami.
</span>
</span>
Par naudu un bezdarbu
karuna, May, 26th, 12:23
Vislielāko nesaprašanos publiskās diskusijās par ekonomiku rada tas, ka cilvēki bieži nesaprot, kas ir nauda. Joprojām daudzi domā, ka nauda ir vērtība pati par sevi kā zelts vai citas vērtīgas lietas. Taču nauda nav nekas tāds un naudas zelta standarts jau ir atcelts labu laiku atpakaļ.
Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.
Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.
Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.
Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.
Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.
Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.
Mūsdienu nauda ir tikai virtuāls līdzeklis, kas liek ekonomikai darboties. To var salīdzināt ar eļļu, kas tiek lieta mašīnā. Pati eļļa nekādi nedarbina dzinēju un tai praktiski nav vērtības, salīdzinot ar pašas mašīnas un degvielas izmaksām. Tai ir jābūt pareizajā daudzumā, lai mašīna varētu pareizi darboties. Ja tās būs par daudz, tad tā var noplūst, kur nevajag, un mašīna var pēkšņi aizdegties, tā ka pasažieri knapi paspēs izlekt laukā. Ja tās būs par maz, tad motors noklemmēs un pat lepnais BMW paliks uz ceļa.
Visiem salīdzinājumiem ir robežas, bet kas attiecas uz ekonomiku, tad sabiedrībā ir svarīgas divas lietas – ražošana un patēriņš. Ja nav naudas, tad abas darbības apstājas un sabiedrība pāriet uz neefektīvu barteru un naturālo saimniecību. Tas arī ir monetārās politikas galvenais mērķis – iepludināt tieši tik daudz naudas, lai ražošanas un patēriņa riteņi grieztos un lai ekonomika nepārkarstu un arī neieķīlētu. Uzsvars šeit ir uz efektivitāti.
Sabiedriskā taisnīguma ievērošana nav naudas funkcija. Tas ir svarīgi, bet par to rūpējas valsts, juridiskā institūcija, izglītības sistēma vai filozofi vai pat reliģija. Nauda ir nepieciešama arī šo mērķu sasniegšanai, bet to var izmantot tikai pēc tam, kad ar monetāro sistēmu ir sasniegts primārais mērķis – efektīva ražošana un patēriņš.
Tāpēc nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka valsts var glābt bankas, iepludinot tajās lielu naudas daudzumu, lai novērstu sistemātiskus riskus ekonomikā. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču pārsteidz, ka šie paši politikas veidotāji, kas atbalsta banku glābšanu, noliedz naudas izmantošanu citu sistemātisku problēmu risināšanā, konkrēti – nodarbinātības veicināšanā. Šobrīd bezdarbs Eiropas Savienībā ir pārsniedzis visus krīzes rādītājus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama naudas iepludināšana ekonomikā, lai vairotu patēriņu (pieprasījumu), kas attiecīgi veicinātu ražošanu un samazinātu bezdarbu. Bet pēkšņi šie politiķi sāk runāt par morālo atbildību tērēt naudu, kas nav nopelnīta.
Jā, morālā atbildība ir laba lieta un ir ārkārtīgi svarīgi godīgi maksāt nodokļus un uzņemties personīgo atbildību par finansēm. Tikai tas nav monetārās sistēmas uzdevums. Kad glāba bankas, tad arguments, ka bankas pašas ir vainīgas savās problēmās ar neatbildīgu risku uzņemšanas, netika uzskatīts par būtisku, jo bija jautājums par finanšu sistēmas glābšanu.
Šobrīd eirozonas recesija un pieaugošais bezdarbs draud ar vēl lielāku sistemātisku un sabiedrisku krīzi. Šķiet, ka Eiropas politiķiem tas nerūp, un vienīgā viņu interese ir paštaisnā moralizēšana, ka grieķi paši ir vainīgi, ka neapdomīgi aizņēmās. Šie politiķi vienkārši nav sapratuši, ka naudai ar moralitāti nav nekāda sakara.
rasbainieks
May, 26th, 01:53
svētki ir jau pagalmā un pilnīgi nenovēršami
zvaniet modināt septiņos un tiekamies rīt
zvaniet modināt septiņos un tiekamies rīt
Flashback
observer, May, 25th, 23:31
Līdz 30km gāja pilnīgi vienmērīgā tempā, bez jelkādiem vērā ņemamiem notikumiem. Ap tiem 30 pulss sāka sist pāri skalai. Saulainajos bezvēja posmos likās, kaut kas ar vēderu nebūs riktīgi. Nometu bišķi tempu, turpināju par savām 15s/km lēnāk. Ap 33. km mani gandrīz notrieca pa priekšu streipuļojošs sacensību dalībnieks. Pēc pāris km pulss bija bišķi atkopies un ap 35. km atkal bēru virsū. Uzbērt izdevās tikai pulsa sitienus, temps tāds maķenīt palēnināts arī palika. Ķīpsala gan ir viens ellišķīgs caurums, kurā spīd saule, nepūš vējš, bojāts asfalta segums un aizmirstās ieēst enerģētisko želeju, kas speciāli nobeigumam bija taupīta. Varētu teikt, no 38. km jutos pilnīgi demoralizēts. Spēka vairs nav nemaz, pat padzerties nav spēka. Toties ir jātiek līdz finišam. Tiku. Otrā pusīte par 3 min lēnāk nekā pirmā.
Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)
Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)