urn:lj:klab.lv:atom1:spell Šizofrēniķa piezīmes Šizofrēniķa piezīmes saira@saira.lv Morgans 2014-01-31T07:06:32Z 2014-01-31T07:06:32Z urn:lj:klab.lv:atom1:spell:37126 2014-01-31T09:06:00 2014-01-31T09:06:00 2014-01-31T07:06:32Z 2014-01-31T07:06:32Z Es esmu nogurusi no šī visa. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:36834 2013-07-16T11:12:00 2013-07-16T11:12:00 2013-07-16T08:34:46Z 2013-07-16T08:34:46Z Tu apzinies, ka tā bija ieilgusi slimība, kas progresēja - tā sāka indēt it visu tev apkārt, neļaujot nekam augt un plaukt, un nest augļus. Un, kad tavās saknēs iemetās puve, tad, tikai tad tu sajuti tās postošo dabu, bet tevī vairs nebija spēka to apstādināt. <br /><br />Tu apzinies, ka tas bija kā augonis, ko vajadzēja izgriezt, kamēr tas nebija pārņēmis visu tavu prātu, tavu būtību, katru šūnu un katru elpas vilcienu. To vajadzēja apstādināt, kamēr tevī vēl joprojām bija vairāk tevis paša, nevis šī nesaudzīgā, alkainā svešķermeņa, kas nerimstoši turpināja savu uzvaras gājienu.<br /><br />Tu nezini, vai tālākais bija Dieva svētība, laimīgs gadījums, Liktens pirksts vai nejaušība, bet tikai tā tu varēji tikt ārstēts.<br /><br />Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas pārgrieza tavu jau tā trauslo ādu, pāršķēla miesu līdz pašam kaulam, līdz pašai dvēselei. Asmens dīvainā deja, kas atgādināja kādu tikai ar muguras smadzenēm atpazīstamu aizvēsturisku rituālu, saplosīja tevi no iekšienes, pārgrieza asinsvadus, atkailināja nervus un beigu beigās izgrieza augoni, saplosot un saārdot it visu tam apkārt.<br /><br /><br />Tagad no tā visa palikušas tikai pāris niecīgas rētas, pāris nebūtiskas atmiņas un ārkārtīgi vērtīga pieredze.<br />Tu esi izārstēts. Tu esi vesels.<br /><br />Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas tev nodarīja sāpes. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:35838 2012-06-01T17:27:00 2012-06-01T17:27:00 2012-06-01T15:13:14Z 2012-06-01T15:13:14Z Tik tikko. Pirms pāris elpas vilcieniem. Pirms vēl atvēru acis, tā bija manā priekšā - skaidra un nepārprotama. Ne ar ko nesajaucama. <br /><br />Dzeltenzaļa. Zaļidzeltena. Nedaudz no sūnām, nedaudz no saullēkta starp priežu zariem, tāda maigi zeltīta. Tāda, kādu es to atceros kopš saviem pirmsākumiem. Tā ir iedzinusi manī saknes, bet varbūt otrādi - tās saknes ir dzinušus asnus, ir izaudzis stumbrs - sākumā vājš, vārīgs, viegli noraujams, nolaužams, izpostāms, vēlāk jau stingrs un plecīgs kā bravūrīgs puika, pēcāk izauguši zari, parādījušies pumpuri, izplaukušas lapas un ziedi. Un kādā no tiem ziediem, kā auglis piebriedu es. Tumši sarkans, protams, es citādāks nemaz nemāku būt. Bet pati galotne iedūrusies debesīs, uzdūrusi debesis sev virsū, drosmīgi nes. Varbūt tikai pietur, lai nenogāžas. Gluži kā mēs, pirms vēl paspējām aptvert, kas notiek.<br /><br />Es samirkšķinu acis un cenšos ieraudzīt vēlreiz. Atmiņas ir, bet krāsa pagaisusi, izbalējusi. Blāva un tukša, kā izlijis mākonis asarās samirkušu vaigu.<br /><br />Bet es to atceros - dzeltenzaļa, zaļi dzeltena. Kā toreiz, atceries, jūras krastā pavasarī. Viss pavasaris bija piebiris pilns ar putekšņiem, dzelteniem kā medus drupačiņas, viscaur, visapkārt. Lai kur tu ietu, lai ko tu darītu - visur dzeltens. Arī jūra bija dzeltena, cik vien skatiens tālu spēja aizsniegties. Tajās dienās, tajā laikā mēs dzērām kā jukuši, jo citādāk nemācējām. Būt blakus, būt kopā, būt atsevišķi. Rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram, pašu radītās realitātēs, tu manās rokās, es tavā sirdī, savijušies un sapinušies - velc aiz kura diega gala vēlies, uzmetas mezgls. Kārtējais lielais un nepārvaramais šķērslis jau tā negludajā ceļā, kuru nemācējām iet - plecu pie pleca, rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram...<br />Atceries, kā jūra uzbangoja pavisam pēkšņi. Dzeltenie putekšņi, kas bija pārklājušies rāmajam ūdenim kā plēve, sajaucās ar zaļo dzelmi. Dzeltenzaļais, zaļi dzeltenais.<br /><br />Es piespiežu plaukstas aizvērtām acīm un redzu tumsu, kurā viena pēc otras uzņirb dažādas krāsas. Purpura sarkanais. Maigi violetais. Sarkani zeltītais. Zili sudrabainais. Un es uzdodu sev tūkstoš jautājumus. Vai tu man pietrūksi? Militārā parāde, sinhronas kustības, neaptverama precizitāte, kā spogulis spogulī - tūkstoš vienādi, ritmiski "vai tu man pietrūksi?" skaļi sizdami kājas izsoļo man cauri. Mēs tikmēr guļam kā nocirstas priedes mežā, sakrautas kaudzē, sāns pie sāna, plecs pie pleca. Nocirstiem zariem, atdalītām saknēm, ne ziedu, ne pumpuru, ne čiekuru, ne galotņu, kurās uzdurtas debesis. Mēs apaugam sūnām un kļūstam par mājvietu kukaiņiem un pelējumam. Mūsu dzeltenzaļais mirklis ir beidzies. Gaiss smaržo pēc trūdiem. Atdalīšanās, sadalīšanās, aiziešana.<br /><br />Diez tu jau nojaut, ka es neatgriezīšos? urn:lj:klab.lv:atom1:spell:35404 2012-03-29T22:06:00 2012-03-29T22:06:00 2012-03-29T19:08:12Z 2012-03-29T19:08:12Z Visas rētas ir aizvilkušās ciet. <br />Visa pagātne ir pazudusi no ādas.<br /><br /><br />Tu, uzrāpusies nelielā kļavā izskaiti visas debesis - mākoņus, putnus, nokrāsas un toņus, antenas uz māju jumtiem, kas kā durkļi iedūrušās debesīs, lidmašīnu atstātās sliedes, līdz vairs nav nekā, ko skaitīt - debesis izskaitītas pilnīgi tukšas; tu karotēm ēd baltu cukuru no sudrabaina cukurtrauka, līdz tev kāds sāpīgi uzšauj pa pirkstiem, un vēlāk tu noglaudi kaķi, sajūtot tā vijīgo muguru izliecamies zem tavas niecīgās rokas smaguma. Kad viņš drīz pēc tam nomirst, tu nevaino nāvi, tu vaino cilvēkus. Un tas kļūst par ieradumu - vienmēr visā nesaudzīgi vainot cilvēkus. Ieskaitot sevi.<br /><br />Pēc tam ir Tā nakts un, negaisa pamodināta, tu baidies no caurvējā plīvojošiem aizkariem, kas, haotiski kustoties, piepilda lielāko daļu telpas, lielāko daļu no mirkļa, no tavas dzīves. Šī sajūta nepamet tevi visu mūžu.<br /><br />Un pēc tam tu krīti. Nepārtraukti. Nerimstoši. Un pieņem, ka citādāk nemaz nevar būt.<br /><br />Kaut kur tam visam pa vidu ir makaroni burtiņu formā, vaniļas dezodorants, ieritināšanās tēva milzīgajā vilnas jakā, trīsdaļīgs spogulis, brālis, brālis, trauks ar sudraba pieclatniekiem, ceptu zivju smarža un zvīņām noklāta virtuves grīda. Kaut kur tam visam pa vidu ir saulē izbalējuši mati, pirmās atmiņas par māti, tēja ar pienu, rīts, kad pagalmā nozāģēja Tos kokus, gājiens uz dārzu pie upes, vedot aukliņā iedomātu suni, velnišķīga krusa uz tavas ādas un krāsaino, jūras nenogludināto stikliņu kolekcija, kas vairākas nedēļas vākti pie veikala durvīm. <br /><br /><br />Tādas bija manas atmiņas par tavu dzīvi.<br />Visas rētas ir aizvilkušās ciet.<br />Visa pagātne ir pazudusi no tavas ādas. <br /><br />Nav vairs nekas, kas liecinātu par to, kas mēs esam. <br />Varbūt kļava, ko torīt nozāģēja.<br />Varbūt debesis, kas izskaitītas tukšas.<br />Šī sajūta nepametīs visu mūžu. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:34615 2011-12-08T13:49:00 2011-12-08T13:49:00 2011-12-08T12:02:22Z 2011-12-08T12:02:22Z Nemiers.<br />Iekšã plosãs stãsti. Brauna kustíba. <br />Nestãjas vãrdos, teikumos, rindkopãs. Haoss.<br /><br />Nãc iedvest maní mieru. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:34323 2011-10-03T15:43:00 2011-10-03T15:43:00 2011-10-03T12:45:39Z 2011-10-03T12:45:39Z Rudens.<br />Tu jau zini, ko tas nozīmē.<br />Blakus nepieciešamībai elpot ir nostājusies nepieciešamība rakstīt. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:34114 2011-08-15T16:16:00 2011-08-15T16:16:00 2011-08-15T13:18:44Z 2011-08-15T13:18:44Z Es domāju par to, ko juta māte, ierakstot savā dienasgrāmatā <span style="font-style: italic;">"Labāk savu bērnu redzu mirušu, nekā aizgājušu neceļos"</span> - mirkli pēc tam, kad viņas dēlu ielika cietumā. Tad viņa vēl nezināja - jaunākajiem dēliem lemts iet bojā, straumei paraujot tos zem biezas ledus kārtas - puscaurspīdīga, duļķaina zārka vāka, caur kuru  nojaušami knapi ziemas saules stari. <br><br>Es domāju par varbūt pavisam nebūtisku, bet gaužām ikdienišķu, strīdu ar vīru, kuru dēļ viņa saviem bērniem pateica "Ejiet ārā spēlēties!" Tikai tāpēc, lai pasargātu no kliedzieniem. Tikai tāpēc, lai pasargātu no sitieniem paceltas rokas. Un no alkohola radīta neprāta tajos, kuriem būtu tevi jāpasargā. <br><br>Es domāju par piedošanu sev pašam. Par mūžīgu un nepārejošu vainas sajūtu, kas vajā ik uz soļa, ik sapnī, ik elpas vilcienā. Nenoplēšamu kā āda, nenovēršamu kā nāve.<br><br>Un tā cilpa, kurā viņu atrada karājamies? Tā tiešām izbeidza visas ciešanas un reizē ar pēdējo elpu atņēma arī spēju just sāpes? <br>Un vai solis - pēdējais no visiem viņas ceļā, veda uz mūžīgo gaismu vai tieši otrādi - arvien dziļāk drūmā muklājā, purva slīkšņā, no kuras izglābties vairs nav iespējams?<br><br>Vai tiešām tev tiek dots tikai tik, cik esi spējīgs panest? <br>Vai tiešām tev ir jādzīvo un jāturpinās par spīti visam?<br><br>Ir jābūt robežai.<br>Ir jābūt.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:spell:34031 2011-05-22T23:17:00 2011-05-22T23:17:00 2011-05-22T20:23:01Z 2011-05-22T20:23:01Z Mēs apstājāmies aptuveni pusē, lai nedaudz atvilktu elpu un, novērsuši acis no ceļa, paraudzītos lejup. Tumši zila kā izkusis safīrs tā lēni un pamatīgi vilņojās, brīžiem izmetot kādu lielāku vilni, kas izšķīda sīksīkās ūdens pērlītēs un baltu putu ieskauts atkal saplūda ar pārējo ūdens masu. Klinškalni, melni un spīdīgi kā ogle, izauga tieši no jūras dzelmes un draudīgi slējās pretī debesīm. Nepavisam nebija grūti iedomāties, ka tā ir milzu tapa, ko kādas varenas rokas šeit iedzinušas, lai jūra ar debesīm turētos kopā. Varbūt pat tieši šeit ir atbalsta punkts zemeslodes pacelšanai. <br /><br /><br />- Esi pārdomājis?<br />- Nē, protams neesmu.<br />- Es jau teicu, ka nebūs viegli. Tu drīksti pārdomāt. Tev ir tiesības nobīties, neviens to neuzskatīs par padošanos. Laivu es piesēju kārtīgi, ja nu tev sagribās atgriezties, zem sola ir pārtika vēl trīs, četrām dienām, līdz tuvākajam krastam ir tikai divas. Tev viss pietiks - gan spēks, gan ēdamais. <br /><br />Debesis bija pārklājušās ar pelēku sudrabainu mirdzumu un saule izskatījās vien kā nedaudz gaišāks plankums vienmuļajās debesīs. <br /><br />- Nē, es esmu izlēmis, es sen jau esmu izlēmis. Es neatgriezīšos. <br />- Labi, tad turpinām. Ceļš uz Ceļa galu vēl nav beidzies.<br /><br />Vārdi noslāpa ātri, šķita, ka tie iekrīt kādā acīm neredzamā vatē. Tie nebija piederīgi šai vietai un atgādināja cilvēku izmestus atkritumus gadu tūkstošiem lolotā un saudzētā dabas nostūrī. Un, ja cilvēki nav tāds pats atkritums, ko kāds nezināmais šeit uz Zemes ir izmetis, tad kā viņi par tādiem kļuvuši? Mēs esam tik pat neiederīgi starp kokiem un ezeriem kā samīcītas skārda bundžas.<br /><br />Mēs rāpāmies augšup, mesdami lokus ap stāvo klinškalnu, virpuļu virpuļiem līkumojot augšup. Ķermenim un garam - katram bija sava gravitācija, viena vilktin vilka uz leju, likdama man klupt un krist, saskrāpēties un noberzties līdz asinīm, otra tiektin tiecās debesīm - uz pašu klints virsotni, kur mūs rāms un nesteidzīgs gaidīja Ceļa gals. Ik pa laikam garām palidoja milzīgi jūrasputni tumšiem spārniem un arī tie neizdvesa ne skaņas.<br /><br />Jau kopš sevi atceros, viss bija šķitis svešāds un neīsts. Milzu teātris, kurā katrs cilvēks bija piešķīris sev pirmo lomu un iedomājās sevi spēlējam uz galvenās skatuves. Neviens uz viņu neskatījās, vien daži spēlēja, ka skatās, būdami absolūti pārliecināti, ka galvenā loma ir šīs izrādes, sauciet to par dzīvi, skatītājam. Kāds aizvēra priekškaru, kāds nodzēsa gaismas. Īstā dzīve norisinās tumsā, kad skatītāji izklīduši. Bet evolūcija ar laiku pielāgotu cilvēku arī spēlēšanai tumsā un pilnīgā vientulībā.<br /><br />Visi mani centieni saprast dzīves jēgu bija cietuši neveiksmi. Visi mani mūžīgie laimes meklējumi nebija devuši rezultātus. Es nemanot biju kļuvis pārāk truls un kurls, lai ieklausītos sevī. Atlika tikai Ceļa gals - tas bija atrisinājums visam.<br /><br />Vējš strauji bija pieņēmies spēkā, jūras vilņi sitās arvien augstāk pret mūsu klinti. Jūrasputni, sasēduši klinšu radzēs, sāka ķērkt un klaigāt tramīgās balsīs. <br /><br />- Te nu mēs esam. Ceļa gals ir klāt. Padod somu, iekārtosimies.<br />- Tātad šeit Ceļš beidzas?<br />- Šeit. Tieši šeit tas arī beidzas.<br /><br />Mēs abi ietināmies segās, lai nenosaltu un apsēdušies, atspiedāmies pret kādu klints izaugumu. Saule lēnām ieslīga safīra jūrā, debesis pārklājās ar piķi un putni palēnām pieklusa. Sadzirdama bija tikai jūras dunoņa, mūsu elpa un vēja sišanās pret oglesmelno klinti. Tādi, lūk, būs mūsu pēdējie mirkļi.<br /><br />Palēnām domas norima - tās sāka plūst arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam. Un, būdams niecīgs gruzītis pašā klints virsotnē mirkli pirms beigām, es biju vienīgajā vietā, kur jebkad biju juties piederīgs. Dzīvs un pulsējošs. <br /><br />Es pamodos, kad kāds mani mierīgi modināja, saspiežot roku. Mana galva bija atspiedusies pret viņa plecu. <br />- Tūlīt ausīs saule.<br /><br />Un atvēris acis, es vakardienas safīrzilās jūras vietā ieraudzīju klajumu purpura toņos - violetā krāsa mijās ar lillā, ņirbēdama un vizēdama tūkstoš dažādos toņos, bet vietā, kur kuru katru mirkli bija jāpaceļas saulei, jūra iekrāsojās koši oranža. Saule lēnām pacēlās no horizonta, no tumši oranžas kļūstot koši dzeltena, bet purpura jūra kļuva gaiši zila un gandrīz caurspīdīga. Saule meta loku, mēs mēmi sēdējām un aizgrābti vērojām.<br /><br />Mirklī, kad saule bija tieši virs mums, es neizturēju.<br />- Šis patiešām ir Ceļa gals? <br />- Patiešām.<br />- Un vairāk nekā nav un nebūs? Šeit viss tā vienkārši beigsies?<br />Uzlicis roku man uz pleca, viņš ilgi vērās man acīs.<br />- Tu tomēr esi pārdomājis.<br />Un redzot manu klusēšanu, viņa acīs iezagās sīkas dzirksteles un acis sāka silti smaidīt.<br />- Šis patiešām ir Ceļa gals. Šis ceļš ir beidzies. Bet jebkura ceļa beigās sākas cits ceļš. <br />- Un šis ir ceļa...<br />- Sākums. Šis ir Ceļa sākums, tieši tā, mans draugs.<br /><br />Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku manā virzienā, palīdzot piecelties.<br />- Laivā zem sola termosā ir tēja un maizītes. Iestiprināsimies un dosimies mājup.<br />- Dosimies mājup!<br /><br />Ja Ceļa sākums ir tik brīnišķīgs, turpinājumam jābūt fantastiskam.<br />Es esmu atradis atbalsta punktu un varu pacelt pasauli. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:33730 2011-04-04T14:40:00 2011-04-04T14:40:00 2011-04-04T11:40:50Z 2011-04-04T11:40:50Z <img src="https://lh4.googleusercontent.com/_09mEB8GCOJ4/TZmt935nqTI/AAAAAAAADao/ilFzM6Z7bYs/s512/924711232636831.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:spell:33098 2011-03-28T00:53:00 2011-03-28T00:53:00 2011-03-27T21:53:34Z 2011-03-27T21:53:34Z Skaudra attālināšanās sajūta. <br />Mēs attapsimies pazuduši viens otram. <br />Mēs attapsimies bez sava laika un bez savas vietas.<br />Ja attapsimies. <br /><br />Ilūzijas izgaist reizē ar sapņiem.<br />Un, kad tu paliec viens, aci pret aci ar realitāti - drūmu un nomācošu, kādu tu nekad vēl to neesi redzējis, kādu tu pat neesi spējis iedomāties, dzīve nešķiet dzīvošanas vērta. Un tad gribās aiziet.<br /><br />No tevis pavisam.<br />No tevis. Un pavisam. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:32802 2011-03-21T17:21:00 2011-03-21T17:21:00 2011-03-21T15:21:55Z 2011-03-21T15:21:55Z Pavasaris ir sācies.<br />Mūza ir mirusi. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:32631 2011-02-22T16:41:00 2011-02-22T16:41:00 2011-02-22T14:56:15Z 2011-02-22T14:56:15Z Pārslēgšanās notiek pavisam vienkārši, it kā galvā būtu slēdzis. KLIK. <br />Karš. Izvēlies, kurā pusē gribi būt. KLIK.<br />Sirdsapziņa. Neitralizēt. KLIK. <br />Mīlestība. Vienaldzība. KLIK. KLIK. Un tu jau esi tur. <br /><br />Nav nekā vienkāršāka. <br /><br /><br />Nav tā, ka tas būtu noticis uzreiz. Bija, protams, sāpes, biji tu. <br /><br />Svaigi uzsnigušajā sniegā varēja redzēt tevis iemīto ceļu. Bija ziema un tikai tāpēc varēju redzēt, uz kuru pusi esi aizgājusi.<br />Svaigi uzsnigušais sniegs ar savu neprātīgo baltumu apžilbināja acis, padarot mani aklu. Bija ziema un tikai tāpēc es nevarēju redzēt, uz kuru pusi esi aizgājusi. <br /><br />Izvēlies - sekot vai palikt. KLIK.<br /><br />Tikai un vienīgi mēs esam tie, kas sper šo liktenīgo soli. No mīlestības uz naidu. No naida uz mīlestību. No mīlestības uz vienaldzību. KLIK. <br /><br />Jebkurā mirklī tev ir dota iespēja izvēlēties. Jebkurai bezizejas situācijai ir vairākas izejas, jebkuram neprātam sava miera osta. Ikvienam mākonim zeltīta maliņa. <br /><br />Jebkurā medus mucā piliens darvas. Jebkurā baltā krāsā neliela atblāzma no citas. Jebkuros melos kripatiņa patiesības. Stindzinošā ziema, sniega neprātīgā spozme, padari mani aklu! KLIK.<br /><br />Vari uzskatīt šo par atzīšanos mīlestībā.<br />Vari uzskatīt šo par atvadu vēstuli.<br /><br />KLIK. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:32101 2011-02-08T12:38:00 2011-02-08T12:38:00 2011-02-08T10:40:15Z 2011-02-08T10:40:15Z <span style="font-style: italic;">Bet vai tādēļ mēs raudājām? </span><br style="font-style: italic;"><span style="font-style: italic;">Nē, mēs dzērām, cik jaudājām.</span> urn:lj:klab.lv:atom1:spell:31927 2011-02-04T22:02:00 2011-02-04T22:02:00 2011-02-04T20:02:34Z 2011-02-04T20:02:34Z Laiks apstājies? urn:lj:klab.lv:atom1:spell:31635 2011-01-25T16:41:00 2011-01-25T16:41:00 2011-01-25T15:02:31Z 2011-01-25T15:02:31Z Kaut kas ir zudis. Varbūt tā ir kāda no dimensijām, kurā es dzīvoju paralēli.<br />Manu ikdienu aizņem brokastis, darbs, pastaiga cauri pilsētai uz mājām. Manu ikdienu aizņem televizora un datora mirguļojošie ekrāni. Manu ikdienu aizņem dēļu grīda, nolaistas žalūzijas un aluskausā dziestoša tēja.<br /><br />Kaut kas ir zudis. <br />Brīžiem šķiet, ka šī ir vienīgā pasaule, kurā jebkad esmu dzīvojis - Brokastis Darbs Mājupceļš. Tik truli un nožēlojami. Tik piezemēti un vienkārši. <br /><br />Tu vairs neesi mani Amazones džungļi, tu vairs neesi mans Argentīnas tango. Katrs tavs vārds vairs neizraisa sprādzienu manā apziņā un katrā kustībā vairs nav jūtams vētras mestā viņļa iznīcinošais un kaislīgais spēks.<br />Tu esi pavirša vērotāja. Garāmgājēja. <br /><br />Kaut kas ir zudis. Varbūt priekškars kas nodalīja pustumsā sēdošos skatītājus no lampu gaismā dzīrojošiem spēlmaņiem. Un līdz ar to zudusi arī ilūzija, ka tieši uz skatuves, tieši aiz šī priekškara notiek īstā dzīve, īstā spēle. Zudusi ilūzija, ka tieši otrpus realizējas visi sapņi un piepildās visas cerības. Un dzīve kūsā, dzīve aumaļām rit uz priekšu. <br /><br />Kaut kas ir zudis. <br />Un aizverot acis es redzu vien tumšu bezgalību, kas kā lielais, melnais caurums sasūcis sevī visu to, kam kādreiz manās acīs bijusi jebkāda vērtība. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:31475 2011-01-23T18:19:00 2011-01-23T18:19:00 2011-01-23T16:23:58Z 2011-01-23T16:23:58Z Purvs vārdā Ilūzija.<br />Par Mīlestību, protams.<br />Citādāki purvi nemēdz būt. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:31174 2011-01-13T18:14:00 2011-01-13T18:14:00 2011-01-13T16:17:01Z 2011-01-13T16:17:01Z Okeāns. Zivju spīdīgās zvīņas. Nogrimis kuģa vraks.<br />Nomest ādu kā čūskai, kā mani mācīja. <br /><br />Ugunskurs. Izmisis kliedziens. Sūnām apaudzis kaps.<br />Nenovēršama transformācija.<br /><br />Pārrauta ģitāras stīga. Čīkstošas durvis. Vējaina nakts.<br />Dievs norauj baltos karogus, kuri plīvo.<br /><br />Pēdējie piecdesmit grami. Tumsa. Sveces kūpošā dakts.<br />Izvēles nav līdz es iemācīšos, kā dzīvot. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:30662 2011-01-08T18:02:00 2011-01-08T18:02:00 2011-01-08T16:03:55Z 2011-01-08T16:03:55Z Es šonakt pamodos un sapratu, ka esmu iedevis tev gredzenu.<br />Manā rokā bija granāta, manā rokā bija granāta. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:30343 2011-01-07T23:03:00 2011-01-07T23:03:00 2011-01-07T21:06:41Z 2011-01-07T21:06:41Z Tikai divi no jums par mani ir izteikuši savu viedokli iekš <a href="http://threewords.me/morgans"><span style="text-decoration: underline;">http://threewords.me/morgans</span></a> <br>Tas man liek domāt, ka esmu visnotaļ neizteiksmīga persona.<br> Bet ziņkārība dara savu. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:30071 2011-01-06T19:43:00 2011-01-06T19:43:00 2011-01-06T17:43:43Z 2011-01-06T17:43:43Z <a href="http://threewords.me/morgans">http://threewords.me/morgans</a> urn:lj:klab.lv:atom1:spell:29725 2010-12-29T18:04:00 2010-12-29T18:04:00 2010-12-29T16:06:13Z 2010-12-29T16:06:13Z Ierocis bija pavērsts pret tevi. <br /><br />Es tūkstošiem reižu savā prātā biju iztēlojusies, kā tas notiks. Kā tu reaģēsi, kā skatīsies, ko teiksi. Un kā es stāvēšu un klusēšu. <br /><br />Mūs šķīra kādi septiņi metri. Pelēks asfalts, kura malās ziedoši koki un krūmi, koka soliņi ar metāla izvijumiem. Apgaismota strūklaka, kas klusas mūzikas pavadībā mainīja krāsu - tā bija vienīgais gaismas avots, ja neskaita mēness sirpi un zvaigžņu barus. Mītiski akmens zvēri, ieritinājušies sulīgajā parka zālītē, guēja atvērtām acīm, izlikdamies, ka mūs nevēro. <br /><br />Aptuveni desmit minūšu gājienā ir augsts dzīvžogs, aiz kura ir pavisam cita pasaule - ar steidzīgām cilvēku straumēm, trokšņaiņiem dzīrotājiem, košām veikalu izkārtnēm, skaļu mūziku, kas izplūst pa mašīnu un klubu atvērtajiem logiem. Iespējams tajā pasaulē mēs šobrīd iederētos labāk. <br /><br />Es nebiju iztēlojusies, ka rokas trīcēs man. Nebiju iedomājusies, ka tu būsi tas, kas mierīgi stāvēs un klusēs.<br /><br />Tava seja bija nekustīga un nemainīga gluži kā akmens zvēriem, kas gulēja pārdesmit metru attālumā. Un pat šajās skulptūrās bija jaušamas vairāk emocijas, nekā tavos vaibstos. Varbūt vienīgi tavās acīs uz mirkli pavīdēja šausmas. Varbūt vienīgi acīs uz mirkli iezagās lūgums. Bet varbūt es kļūdījos un tās bija tikai gaismēnu radītas rotaļas.<br /><br />Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?<br />Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?<br />Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli? <br /><br />Šī nebūs krievu rulete. Netrūkst nevienas patronas. <br /><br />Mirklī, kad uzvelku gaili, es zinu, ka tu kaut ko vēlies. Gluži kā pie krītošas zvaigznes. Gluži kā pie devītā viļņa, kā pie atrastas monētas, reizē pateiktiem vārdiem, vienādciparu pulksteņa laikiem. Tu vēlies ikreizi, kad pāri galvai pārlido lidmašīna vai pār ceļu pārskrien melns kaķis. Ne tikai melns, jebkāds kaķis. Kaķa vietā var būt arī suns, cilvēks vai vienkārši vēja uzpūsts lapu virpulis. Tu vienmēr pie sevis kaut ko ievēlies. Vienmēr vienu un to pašu, bet nekad man neesi atklājis, kas tas ir. <br /><br />Reizēm man tā šķita kā slimība. Uzmācīga mānija, kas mēdz pārņemt cilvēku prātus. Vai es izslēdzu gludekli? Vai es izrāvu no kontakta? Varbūt tas ugunīgi karsts palika stāvam uz gludināmā dēļa un tagad deg manas labākās drēbes? varbūt jau ir aizdedzies gludināmais dēlis, varbūt paklājs, varbūt liesmas uzkāpušas augšup pa aizkariem, varbūt deg jau tapetes, visa istaba, otra istaba, visa māja? Un pat tad, ja tu izmet gludekli atkritumu tvertnē un vairs nekad to neizmanto, šī uzmācīgā doma nenorimst. Vienmēr šķiet, ka esi aizmirsis to izslēgt.<br /><br />Es pazīstu cilvēku, kurš ir pārliecināts, ka viņa sieva viņu indē. Ber kafijas pakā mazus, baltus indes graudiņus, kas pēc skata tik pat labi varētu būt tur nejauši iebiris cukurs. Bet viņš mājās neēd un nedzer. Un ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi draugi, pie kuriem viņš diezgan bieži ciemojas, lai varētu bez bailēm paēst un padzerties. <br /><br />Kādai manai draudzenei draugs ir apsēsts ar tīro roku māniju. Viņš nemitīgi mazgā rokas - pirms ēšanas, pēc ēšanas un dažreiz arī ēšanas laikā. Un pat tad, ja viņa visu dzīvokli katru dienu dezinficē ar dažādiem šķīdumiem, viņš stundas laikā vismaz 5 reizes var iet nomazgāt rokas. Un liek to darīt arī viņai. Pirms seksa, pēc seksa un dažreiz arī seksa laikā. <br /><br />Bet kāda mana paziņa nav spējīga pieņemt lēmumus. Un nav pat runa par svarīgiem lēmumiem, kas varētu ietekmēt viņas dzīvi, bet par nenozīmīgiem sīkumiem. Kuru desu pirkt? Kuras zeķes vilkt? Ko taisīt brokastīts - ceptu vai vārītu olu? Skatīties televīziju vai lasīt grāmatu? Un viņa zvana savam draugam, kas aukējas ar viņu kā ar mazu bērnu, līdz pat absurdam. Saliek viņai drēbes, ko vilkt nākošajā dienā, uzraksta, ko taisīt brokastīs un pusdienās (uz kurām pats nemaz neplāno ierasties). Un tikai tā viņa spēj dzīvot, esmu pat diezgan pārliecināta, ka bez kāda, kurš dod norādes, viņa aizietu postā. Sēdētu kā sfinksa, nezinot, ko ēst, kamēr nomirtu badā.<br /><br />Un tu ievēlies vēlēšanos. <br />Vienmēr vienu un to pašu. <br />Un kā es nojaušu, tas nekad nav par mani, tas nekad nav par mani. <br /><br />Es jau zinu, kas notiks pēc tam. Kad lode būs iestrēgusi tavās krūtīs un, kad tu noasiņosi uz perfekti izvietotā akmens bruģa. Un man nospļauties, ka tu esi slavens un visu mīlēts. Man nospļauties, ka tu esi tas, kuru vienmēr visi gaida parādamies un priecājas redzēt. <br /><br />Man tu esi tikai cilvēks. <br />Man tu esi tikai parasts cilvēks. Parasts mirstīgais.<br />Man tu esi vienīgais cilvēks, kuru jebkad esmu mīlējusi. <br /><br />Tiesa gan, es vēl neesmu izlēmusi, ko iesākšu ar sevi. Lodes pietiktu mums abiem. Nomirt tev līdzās būtu vieglāk. Nogulties blakus, apskaut tevi un ļaut, lai mūsu asinis saplūst vienā peļķē. Tik dzīvā sarkanumā, kādu līdz šim neviens nebūtu redzējis. <br /><br />Mana nāve vai dzīvošana vairs nemainītu pilnīgi neko. <br />Pirmsnāves vai pirmsnozieguma vēstule, ko es atstāju savā miteklī, saliks visus punktus uz i. Izdevēji cīnīsies, lai varētu izdot šo grāmatu. Un mēs kļūsim slaveni, mīļais, mēs būsim slaveni. Un nav svarīgi, ka tas ir tikai vienas puses viedoklis, nav svarīgi, ka būšu noklusējusi, ka jau sen tu mani vairs nemīli. Cilvēki to nekad neuzzinās. Viņi visu izlasīs un piedos man, sapratīs mani. Un teiks "Tas ir stāsts par neprātu un mīlestību. Tas ir stāsts par neprātīgu mīlestību." <br /><br />Asinis padarīs mūs slavenus, mans mīļais. Noziegums mūs pacels debesīs, mazi meli padarīs mūs par sinonīmu neprātīgai mīlestībai. <br /><br />Es tūkstošiem reižu biju iztēlojusies, kā tas notiks. Mirklī, kad lode skāra tavas krūtis, tu ievēlējies vēlēšanos. Pēdējais, ko tu man pateici bija kaut kas par brīvību. Tava balss bija gārdzoša un pāri lūpai pilēja asinis. <br /><br />Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?<br />Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?<br />Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli? <br /><br />Es to izdarīju vienlaicīgi. <br />Tieši deviņas sekundes pēc tam, kad lode uzsāka savu ceļu tev pretī. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:29303 2010-12-23T18:47:00 2010-12-23T18:47:00 2010-12-23T16:48:14Z 2010-12-23T16:48:14Z Es negribu izklausīties iedomīgs, bet, ziniet, dažreiz es sevī saskatu līdzības ar dievu. Tas notiek mirkļos, kad paņēmis rokās rakstāmo, es to pielieku pie papīra. Kā dievs reiz radīja pirmo cilvēku, tā es radu stāsta tēlus un lieku tiem dzīvot sevis radītajos apstākļos. Būtībā tas ir pavisam vienkārši, jāizdomā tikai KAS, KUR, KO un KĀ un tas viss jāsaliek kopā. Bet arī mirstīgie mēdz sacelties pret dieviem, tā arī manis radītie stāsta tēli brīžiem mēdz izdomāt, ka dzīvos tā, kā paši vēlēsies un es esmu tik nebūtiska persona, ka mani var neņemt vērā.<br /><br /> Tā, piemēram, izrīkojās kāds puisis, sauksim viņu par Albertu, kuru piekrāpa meitene, kuru sauksim par Līnu. Viņa to izdarīja pavisam aukstsirdīgi, ne jau kaut kādā neprāta karstumā, ko vēl varētu saprast. Izlēmu, ka pēc šāda gadījuma, Albertam Līna jānogalina. BLĪKŠ, jāiešauj tieši krūtīs ar revolveri, KRIKŠ, jāpārlauž spranda, ŽVĪKŠ, jāizgrūž pa logu no divpadsmitā stāva. Spēj tik izvēlēties! Pavisam vienkārši! Bet Alberts pēkšņi paziņo, ka viņš to nedarīšot. Mīlot taču. Piedošot visu un darīšot visu, lai Līna ar viņu būtu kopā. Viņš, redziet, pats ir bijis vainīgs, ka tā noticis. Muļķis, es viņam saku. Tavs uzdevums nav domāt, bet darīt! BLĪKŠ, KRIKŠ, ŽVĪKŠ un miers. Punkts. <br /><br />-Tev viņa ir jānogalina.<br />-Nē.<br />-Vienkārši nogalini. Nedomā, dari.<br />-Nē, es to nedarīšu.<br />-Viņa tevi krāpa ar tavu draugu! Kur tavs lepnums un pašcieņa?<br />-Mana mīlestība ir stiprāka. <br />-Nogalini to kuci, ka es tev saku!<br />-Nē!<br />Un viņš ieiet savā istabā, aizcirsdams durvis man pašā deguna priekšā. <br /><br /> Labi, labi. Ja tu esi muļķis, tad esi. Es panākšu to, ka tu viņu nogalini. Pēc neilgas apdomāšanos, tālākais plāns gatavs. No visa viņu draugu pulka, izvēle krīt uz Edgaru, kam Līna būs jāpaved vēlreiz, lai Albertam tomēr neiztur nervi un viņš izdara, kā ieplānots. Manuprāt viņam pietrūkst pavisam neliels grūdiens vēlamajā virzienā. <br /><br /> Izvēle krīt uz Edgaru - visu sieviešu mīluli, sapņu vīrieti, perfekto džeku. Edgars ir no tiem, uz kuriem meitenes ielās atskatās, trolejbusos cenšās apstāties tieši blakus un līkumos pavisam viegli piekļauties. Visas viņa paziņas uzdod viņu par savu labāko draugu, paklusām cerēdamas, ka kādreiz varētu būt arī kas vairāk.<br /><br /> Edgars piedāvā man keksiņus. Svaigi izceptus, kūpošus, pārlietus ar baltu un rozā cukura glazūru. Jā, viņš perfekti taisa ēst, satriecoši izskatās, galanti māk runāt un uzvedās kā džentelmenis. Viņā paslepus esmu iemiesojis visu to, kāds gribētu būt. Tātad, kad es atnāku viņam paziņot savu plānu, viņš man piedāvā keksiņus, bet es nevaru ļauties iebaroties un kļūt pret viņu mīkstsirdīgs, tāpēc atsaku, viegli atstumjot šķīvi malā. Tiesa gan - ne pārāk tālu. Vidēji garas rokas stiepiena attālumā. Ilgi nevelku garumā un ķeros pie lietas, saku - tev jāpavedina Līna. <br /><br /> Lielas, izbrīnītas acis.<br />- Kā jāpavedina?<br />- Kas, tu nezini, kā? Man tevi vēl jāmāca būtu? <br />- Līna?<br />- Jā, Līna. Ziedi, šokolādes, mūzika, sveces, tu jau zini kā. Galvenais, lai tu viņu iedabū gultā.<br />- Bet es to nevaru. Es to nevaru!<br />Sākas. Kļūstu manāmi nikns. ES šeit esmu galvenais, kad viņi reiz to sapratīs? Es sāku runāt paceltā balsī.<br />- Kā nevari? Ko nevari? Tev nestāv, vai?<br />- Bet es esmu gejs!<br /><br /> Šajā mirklī gandrīz nokrītu no krēsla. Es nenoticu, man viņš vienkārši šķiet pārāk slinks. Vai arī morāle pie vainas un mirklī, kad es piedraudu viņu nogalināt pēc iespējas sadistiskākā veidā, ja viņš to nedarīs, viņš aiziet līdz savai gultai un izvelk no tās apakšas kaudzi ar pornožurnāliem, kur, tā saucamie vīrieši, viens otram dara visādas šausmu lietas. Pārliecinošs arguments. Pat man vairs nav, ko iebilst.<br /> Sēžu un skumstu kā māte, kas nesaprot, kurā mirklī bērna audzināšanā pieļāvusi kļūdu. Varbūt mirklī, kad izlēmu, ka viņam būs jāstrādā par frizieri? Vai tad, kad izdomāju, ka viņš tiešām izpratīs sievietes? <br /> Saprotu, ka būs vien jādomā cits plāns.<br />- Bet tu tiešām nevarētu...?<br />- Nē, patiešām.<br />- ...<br />- Tev, starpcitu ir superīgs dibens.<br />Aaaaaa!<br /><br /> Atgriežos pie Alberta. Saprotu, ka manos spēkos nav bijis radīt viņus visus tik perfektus, kā es vēlētos redzēt, tāpēc arī viņam noteikti ir vājais punkts. Man tikai jāatrod. <br />- Tev viņa IR jānogalina.<br />- Es jau teicu, ka to nedarīšu.<br />- Ja tu nenogalināsi viņu, es nogalināšu tevi. Tu iesi pēc cigaretēm un tevi nobrauks mašīna. Tu ieiesi vannā, aizmigsi un noslīksi. Tev iekodīs ērce, tu saindēsies ar svinu, tu nosmaksi dūmos. Vai arī uztaisīsi pašnāvību. <br />- Nu, ja tu tā vēlies...<br />- Nē, nogalini to kuci, NOGALINI TO KUCI, NOLĀDĒTAIS KRETĪNS!<br /><br /> Aizeju uzsmēķēt. Saprotu, ka šis stāsts nebeigsies, kā iecerēts. Trīc rokas, ieleju sev vienu glāzīti grādīgā un vienā rāvienā izdzeru, cenšoties saprast, ko es īsti daru nepareizi. Varbūt pārāk daudz ļauju izvēlēties? Cilvēks, sajutis brīvības garšu, prasīs vēl un vēl. Mirklī, kad ļauju izvēlēties, kā otru nogalināt, viņi pēkšņi saprot, kas ir izvēle, un iedomājas, ka to var attiecināt uz jebkuru savas dzīves jomu. Nolādēts!<br /> Pieeju pie izlietnes un saslapinu seju ar aukstu ūdeni, apjausdams, ka auksta duša šobrīd būtu tieši tas, ko vēlos, tieši tas, kas vajadzīgs, skaidrai galvai. <br /> Man pāri līst vēss ūdens, saslapinot matus un seju. Es lieliem malkiem dzeru to, kas pārtecējis pāri pierei un vaigiem. Neskaidri dzirdu, ka pie durvīm kāds klauvē. Es turpinu izbaudīt ūdens straumes, kas līst pāri ķermenim, patīkami atsvaidzinot un veldzējot. Pēc mirkļa jau kļuvis daudz labāk, es izkāpju no vannas un tieši tajā mirklī vannasistabā iebrāžas divi vīrieši, BLĪKŠ, nogāž mani gar zemi, KRIKŠ, atlauž rokas aiz muguras un ŽVĪKŠ, saslēdz rokudzelžos. Kamēr es, kails un mitrs, kā no mātes miesām nācis, guļu uz aukstās flīžu grīdas, bars ar vīriešiem izložņā manu māju, ieskatoties visos skapjos un pagultēs. Viss tukšs, es dzirdu sakām. <br /> Es tikai pēc ilgāka laika spēju viņus pārliecināt, ka biju aizmidzis un murgojis šaušalīgas lietas. Acīmredzot tajā mirklī biju skaļi kliedzis, pats to neapzinādamies. Tā nu viņi man paskaidroja, ka kāds no kaimiņiem viņiem esot zvanījis un teicis, ka šeit notiekot nelabas lietas - kāds liekot kādam kādu nogalināt. <br /><br /> Un, kamēr specvienība piesedz mani ar dvieli un atvainodamies pamet manu mitekli pa izgāztajām durvīm, es pamanu, ka Alberts, Līna un Edgars klusi ķiķina par mani. Paķeru pusaprakstīto lapu, saņurcu, aizdedzinu un iemetu izlietnē. Es tāpat zinu, kas būs tālāk - Līna iemīlēsies Albertā pavisam neprātīgi, ieraugot viņa cēlo dabu, viņiem būs trīs bērni, māja, suns, kāmis un pavisam mierīga, varētu pat teikt - garlaicīga, dzīve, kura ne man, ne lasītājam nešķitīs interesanta. Un esmu sapratis, ka tiešām - muļķībai ir liels spēks un mīlestība var uzvarēt visu. Bet man, jāsāk viss no jauna. <br /><br /> Pasakiet vēl, ka dievam būt ir viegli. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:29166 2010-12-20T22:00:00 2010-12-20T22:00:00 2010-12-20T20:01:22Z 2010-12-20T20:01:22Z <span style="font-style: italic;">     "Žēlīgā debess, viņš taču piedzims bez ķermeņa!"</span> iesaucās lielākie energoni, kad viens no viņiem kā spoža krītošā zvaigzne neprātīgā ātrumā patraucās garām uz sekundes simtdaļām ar savu asti iecērtot debesīs milzu rētu. Ikvienam bija zināms, ka šādā ātrumā lidojot, nav iespējams savākt vajadzīgo informāciju, iegūt vajadzīgo formu un veidolu, lai pēc tam uz Zemes dzīvotu pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Tāpēc uz mirkli visumā bija dzirdama neskaidra murdoņa, kad tuvākie enerģijas mākoņi skaļi nošausminājās par neprātīgā energona neapdomību un pārgalvību. <br><br>      Ar energoniem bija pilns visums. Kamēr tas pēc lielā sprādziena izpletās, pieņemdams arvien grandiozākus apmērus, brīvā telpa pildījās ar dažādu izmēru energoniem - krāsu, skaņu un domu sabiezējumiem, kas pārklājoties un saplūstot veidoja interesantas kombinācijas un fantastiskas formas.<br><br>      Uz mērķi lidojošais energons, šķiet, apkārtējo brīdinājumus nedzirdēja. Viņš kā koši oranžsarkans koncentrētu dūmu mākonis traucās garām milzu zvaigznēm, kas tumšajās debesīs izskatījās pēc dzeltenām un sarkanām ugunslodēm, vai zilbaltiem puteņiem, kas pieņēmuši lodes formu. Viņš patraucās garām milzu planētām, kas bija miljardiem reižu lielākas par viņu pašu un izskrēja cauri pundurplanētu pudurīšiem, kuri viegli notrīcēja, izslīdot cauri miglotajam debesu ķermenim. Izvairīdamies no neskaitāmiem melnajiem caurumiem, viņš virmodams pašalca garām komētām un meteorītiem un pārkarsušiem miglājiem. <br><br>    Viņš zināja, ar ko tas var beigties. Tāpat, kā viņš zināja, ka pietiktu nokļūdīties par pāris centimetriem, lai viņu iesūktu kādā no melnajiem caurumiem, pietiktu ar pāris sekundēm, lai viņš, laikā nenomainījis virzienu, sadegtu pie kādas no lielajām zvaigznēm. Bet šoreiz nebija viņa spēkos apstāties, vai vismaz piebremzēt lidojuma ātrumu. Šķita, ka viņš ir iekļuvis kādā neredzamā straumē, kas viņu nes. Šīs straumes krasti bija citas tādas pašas straumes, kas vestu viņu tajā pašā virzienā, iespējams, pat ar vēl lielāku ātrumu. Tāpēc viņš nepretojās un necīnījās. Sakopojis visus spēkus, lai saturētu kopā savu mazo, dūmakaino ķermenīti, viņš paļāvīgi peldēja pa straumi.<br><br>     Pēc laika sprīža, kuru nav iespējams noteikt cilvēciskās mērvienībās, viņš bija nonācis līdz Zemei. Pēc pārdesmit riņķiem, kurus energons bija apriņķojis ap šo necilā izmēra zilo planētu, straumes spēks samazinājās, līdz izgaisa pavisam. Inerces dzīts, viņš vēl arvien meta lokus apkārt planētai. Arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam. <br><br>    Pārējie energoni, noraudzīdamies šajā trakajā skrējienā, jutās satraukušies. To ķermeņos iemirdzējās neierastas krāsas un vietām izmainījās vibrācijas, bet visi zināja, ka tas ir tikai uz laiku, pēc pāris mirkļiem viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs. Vienīgi neprātīgais energons nesīs krustu. <br><br>    <span style="font-style: italic;">"Šī planēta nav radīta dzīvošanai bez ķermeņa."</span> viņš sevī izdzirdēja ierunājamies dievišķo balsi. <span style="font-style: italic;">"Cilvēks bez ķermeņa nevar pastāvēt. Tev bija jānokļūst uz Zemes, lai dzīvodams cilvēka dzīvi, tu izprastu tā vēlmes un vajadzības, trūkumus un nepilnības. Lai tu iemācītos sajust gan emocijas, gan fiziskas sāpes. Lai tu izjustu gan uzvaras saldo garšu, gan zaudējuma rūgtumu. Lai tu iemācītos mīlēt un piedot. Vienīgi izpildot šo uzdevumu, tava tālākā attīstība būtu bijusi iespējama. Lai tu iemācītos būt cilvēks, tev nepieciešams cilvēka ķermenis. Kamēr tev tāds nav, apkārtējiem tu esi tikai un vienīgi parādība, kas var paslīdēt garām, neviena nepamanīta." </span><br><br>   Energons juta, ka viņam pazūd spēki. Milzumdaudz enerģijas tikai iztērētas trakajā skrējienā, to viņš apjauta tikai tagad. Koši oranžsarkanā krāsa bija izzudusi un tagad viņš atgādināja vienīgi cigarešu dūmu mutuli mirkli pirms izplēnēšanas - blāvu un nespodru. <span style="font-style: italic;">"Tās laikam ir beigas,"</span> viņš nodomāja. <span style="font-style: italic;">"Beigas,"</span> viņš pie sevis atkārtoja, juzdams gan nomācošo bezcerību, gan padošanās mazliet saldeno piegaršu.<br><br>   <span style="font-style: italic;">"Uzdevums nebūs viegls,"</span> pēc ilgāka pārtraukuma dievišķā balss ierunājās. <span style="font-style: italic;">"Bet vienīgi to izpildot, tu spēsi doties tālāk. Tu nebūsi cilvēks, kas piedzīvo sāpes vai uzvaru. Tu pats būsi sāpes vai uzvara. Tu pats būsi naids un mīlestība, pļāpīgums un aklums, augstprātība un skaudība. Tu pats izvēlēsies kādu no šīm sejām. Pats izvēlēsies savu ceļu. Un pats izvēlēsies cilvēku, caur kuru sevi iepazīt. Iemiesodamies kādā cilvēkā kā laime vai lepnība, tu saplūdīsi ar savu "nēsātāju" uz mirkli kļūdams par viņu pašu. Tev uz šīs Zemes būs tūkstošiem seju un tūkstošiem ķermeņu, bet neviens no tiem nebūsi tu. Un vienīgi tad, kad tu būsi iepazinis ikvienu savu seju un sapratis, kas ir cilvēks, tu varēsi doties tālāk."</span><br><br>    Un nodēvējusi energonu par Renu, kas nozīmēja - no putekļiem dzimušais, dievišķā balss apklusa. <br>    Renu laidās arvien zemāk un zemāk, mesdams virpuļus un lokus pār okeāniem, tuksnešiem, metropolēm un mūžamežiem, ar sajūsmu acīs vērodams vietu, kurā viņš sapratīs, kas īsti ir cilvēks. <br> urn:lj:klab.lv:atom1:spell:28753 2010-12-17T21:02:00 2010-12-17T21:02:00 2010-12-17T19:23:22Z 2010-12-17T19:23:22Z Varbūt viss notiekošais ir milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē.<br />Varbūt pat ne pagrieziens, bet pakāpiens uz augšu. Kā teica Viņš - vienīgā kustība ir evolūcija. Bet varbūt arī tas nebija viņš, kas teica, varbūt to vispār neviens nav teicis. Nezinu, esmu nedaudz iedzēris un galvā sāk spēlēties tēli, bet tas šobrīd nav svarīgi.<br /><br />Svarīgi ir tas, ka aizvērtas durvis, kas vestu uz vajadzīgo, nemaz nav. Bet vajadzīgās durvis parasti aizver tikai bailes un neticība sev. Mūsu mīļie, mazie kompleksiņi. Tāpēc spogulī es parasti skatos sev acīs - tās runā. Es gandrīz nekad neskatos uz zobiem, kas nekad nešķiet gana taisni un balti, lai kā es tos berztu, uz degunu, kas nav padevies vēlamā formā un izmērā, uz lūpu, ko rotā (vai tiešām rotā?) rēta. Koncentrējoties uz trūkumiem (ja tos tā var nodēvēt), tu tikai un vienīgi zaudē. Ir jāapzinās trūkumi, bet koncentrēties vajag uz dotībām. Kopš spogulī skatos tikai uz acīm, esmu daudz apmierinātāks ar sevi. <br />Ai, gvelžu..<br /><br />Emocijas ir vienīgais, kas mani padara dzīvu. Tāpēc, ja simts minūtes esmu smaidījis, atļaujos mirkli paskumt. Uz katriem simts gramiem mīlestības, uzberu šķipsniņu naida un pēc tūkstoš skaļiem vārdiem atļaujoes pieskarties, neuzkrītoši un varbūt pat it kā nejauši. <br /><br />Rīt sakaunēšos un izdzēsīšu. Eju pēc vēl vienas glāzes. urn:lj:klab.lv:atom1:spell:28652 2010-12-11T22:30:00 2010-12-11T22:30:00 2010-12-11T20:30:47Z 2010-12-11T20:30:47Z Tie nav vārdi, ko es runājot jums vēlos nodot. Tās ir sajūtas.<br /><br /> Ja jūs ieietu tajā istabā, ko šobrīd esmu iztēlojies savā prātā, jūs atrastu milzīgu, smagnēju koka skapi ar grāmatām ādas vākos. Tās būtu sarindotas alfabēta secībā un to nosaukumi būtu "Smeldze", "Prieks", "Sajūsma", "Nožēla", "Kaisle", "Ilgas", "Piedošana", "Apmulsums", "Brīvība" un vēl simti emociju un dvēseles stāvokļu. Un kad jūs iedomātos, kāda gan ir kaisle vai kādas ir ilgas, jums atliktu tikai paņemt attiecīgo grāmatu, atšķirt kādu no stāstiem un tur nu tas viss būtu. Un pēc tam jūs noliktu grāmatu vietā, pāris stundu laikā izdzīvojis to, kam citādos apstākļos iespējams vajadzētu gadus, miljons bojā gājušas nervu šūnas un pāris lauztas sirdis.<br /><br /> Jā, tādas būtu tās grāmatas. Un mirklī, kad jums pietrūktu kādas konkrētas emocijas vai sajūtas, jūs tās varētu iegūt no attiecīgās grāmatas. Tieši tik vienkārši.<br /><br /> Un vēl man gribētos parādīt to, cik emocijas var būt dažādas. Cik tā pati mīlestība var būt dažāda, nožēla vai sajūsma. Cik dažādi tās mēdz sažņaugt sirdi, aizturēt elpu, paātrināt pulsu vai izskriet kā tirpas cauri visam ķermenim. Cik dažādos veidos cilvēki var liet asaras un cik dažādi smieties. Lai jūs vairs nekad neapšaubītu citu cilvēku emocijas mirkļos, kad viņi nereaģētu tā, kā šādā situācijā reaģētu jūs. Jo, jā - arī sešpadsmit gados var neprātīgi mīlēt. Arī nenobirdinot ne asaras var nomirt no skumjām un visstiprāk otram iesist nepakustinot ne pirkstu. Un to, ko tu kādam varētu pateikt ar simtiem vārdu, kāds varēs pateikt ar vienu skatienu.