| |
[Jan. 26th, 2010|02:10 am] |
|
Nīče ņēma un uzveda mani augstu kalnos, augstāk, prom no zaļajām ielejām un leknajām ganībām, prom no mazajiem kalnu ciematiņiem, augustu kalnos, kur pūš auksti vēji, es stāvēju un runāju, bet es biju tik augsti, ka neviens mani apakšā nevarēja saredzēt. Nāca Freids, aiz rokas aizveda mani vēl augstāk, klinšu tuksnesi, manā sejā vējš triec ledu, bet no visām pusēm nāk virsū bezsirdīgs aukstums. Viņš man tēvišķīgi uzliek roku uz pleca un saka "Šeit". |
|
|