domāju, sapucēšos, aizlaidīšu līdz centram kaut ko uzkost, pabaudīt sauli..
a sēžu un žēloju sevi mājās.
es vairs neesmu pašpietiekama, tāda nevajadzības un pamestības sajūta. Bet kā jau vienmēr, kad esmu iemesta starp cilvēkiem, ar kuriem man nav kopīgu interešu, esmu tādā atstumtās lomā. neviens jau neatstumj, bet nejūtos piederīga un līdz ar to, cilvēki nemet man savu draudzību pakaļ. Bet nu es nemāku iekļauties sabiedrībā, jā, runāt par tēmu, darbu/skolu vatever, bet tiklīdz aiziet sarunas privātajā sfērā, atkal pārvēršos par dīvaini.
kaut kur jāatrod pazaudētā pašapziņa un jāsāk dzīvot.
