Cik tālu iesim pašlabumā?
Pēdējās dienās partija, kas sevi pozicionē kā patriotiska un orientēta uz tēvzemes un brīvības vērtībām, pati to nemanot ir iegāzusies ar seju dubļos.
Iedalot cilvēkos pareizajos un nepareizajos, savējos un citajos jeb liekajos, nevar vienot cilvēkus. Šādi var radīt tikai asumus un neticību, dalīšanos pēc tautības un pret nostatījumu mēs un viņi.
Jā, krīzes laikos taču ir tik ērti meklēt ārēju ienaidnieka tēlu, lai aizsegtu ikdienas skarbo realitāti.
Taču šāds populisms ir neproduktīvs, tas novirza cilvēku enerģiju vienam pret otru, tā vietā, lai kopā strādātu un sasniegtu kopīgus mērķus.
Galu galā mēs visi šeit dzīvojam un mērķis mums visiem ir viens – cilvēka cienīga dzīve, iespēja smagi strādāt un realizēt sapņus, nodrošināt bērniem iespējas, iespējas sasniegt vel un vel vairāk kā mums.
Es neaicinu aizmirst mūsu saknes vai valodu un tai pat laikā ir jāsaprot, ka tikai ļaujot arī citas tautības cilvēkiem justies kā daļai no kaut kā lielāka un uztver to kā mūsu komandas biedrus nevis kā okupantus, Latvija sasniegs ko vairāk kā Eiropas nomali
Vai ko vairāk var sasniegt veicot ko līdzīgu segregācijai un iedalot latvieši un krievi?
Vai tādi pārstāvji mums ir vajadzīgi Saeimā, pašvaldībās un EP, kas mūs šķeļ un novirza uz minorīgām lietām, tā vietā, lai arī grūtos laikos iedvesmotu tautu?