Atskats uz Latgales gumbolu 2007
Latgales Gumbols 2007
Sestdienas rīts, 3:00. Starts Latgales Gumbolam 2007 – līdz plkst 16:00 jānokļūst Alūksnē, paceļam savācot pēc iespējas vairāk kontrolpunktus, kas izmētāti pa Latgali un Dienvidvidzemi. Piedalās 3 ekipāžas – hyundai Tuscon parketnieks 4x4, Mercedes Benz SL500 un Chevrolett Laceti 1.6.
Pirms starta snieg/līst un secinām, ka mūsu mašīna – Hyundai Tuscons ir ar pāris patīkamiem bonusiem – ziemas riepas + 4x4, kamēr pārējiem diviem ir vasaras un viena no tām ir mersis ar 5l motoru.
Startējam un visi lido uz Salaspils memoriālu, vienā brīdī secinu ka nav maka un attiecīgi arī pases, kas var būt vajadzīga pierobežā, pie Mola raujam rinķī, bet tad viss atrodas samests Tus cona mantu nodalījuma, pēc mirkļa jau pārējie ir noķerti un lidojam uz priekšu.
Salaspils memoriāls
Esam pirmie un citi pat nav manāmi, tumšs līst un snieg un plānā jaka nu nekādi nav piemērota šādām aktivitātēm, tā kā ir līdzi paķēries viens pieres luktruris izdomājam paskriet, drīz vien jau gandrīz nomaucas uz pakāpiena, cauri vārtiem un esam tādā kā pļavā, kur jāskaita figūras. Nu jau gāžas slapjš sniegs, kaut kādas figūras atrodam un skriešus uz mašīnu.
Ķeguma krusta kalns
Braucam pa Ķegumu, it kā ceļa kreisajā pusē jābūt kapiem un tad krustakalnam. Braucam, braucam un izbraucam no Ķeguma, jārauj riņķi jau kalnam jābūt Ķegumā, apgriežamies, un skat pa labi kā reizi ir ceļš, kas it kā ved kalnup – tātad jābrauc, jo nevienam vairs īsti negribas līst ārā, braucam, braucam un nekas nav manāms. Te staru gaismās pāris m attālumā kaut kas parādās – izrādās tie krusti, nemanot ar džipu bezmaz kapos iebraukuši esam jau ;)
Tālāk seko braucieni pa Ķegumu, Pļaviņām, brišana pa **** dubļainu lauku līdz akmenim, kas tiesi lauka vidū, pēc kā drēbes un zābaki ir kā dubļu kluči. Izdomājam vairāk mazos punktus neņemt, brauksim uz Daugavpili un robežu, kur jādabū zīmogi par robežas šķērsošanu.
Braucam pa Daugavpils šoseju, tikai liekas tā dīvaini ka mašīnu maz un ceļš tāds dīvains, tad pēkšņi ir zīme – tālāk strupceļš. Bet it kā tak nekur nenogriezāmies??! Pēc kartes tiek secināts ka esam uz ceļa kas nekur neved, iet iet uztaisa 90 grādu pagriezienu un beidzas. Labi, raujam rinķī un kaut kā tiekam atkal uz īstās šosejas pa ceļam sabildējot ala kūlas ugunsgrēku.
Kaut kāds miests pie Daugavpils, piebraucam pie veikala, lai iepirktu samagonu. Sēž vīrelis un tantuks – nē viņi nezinot kur iepirkt var, viņi ‘ieņemot rindu uz pastu, tā jau tikai otrie esot, jo tā tjotja jau stundu iepriekš ieņēma rindu’. Braucam uz Egļu kalnu, kur no skatutorņa esot jānobildē 4. Skatu punkts, pa ceļam uzduramies vietējo tantuku mafijai, kas savākušās pie savas mājas un kaut ko aktīvi diskutē līdz pamana ka viņas tiek bildētas.
Egļu kalns ir atrasts, tornis it kā ir, bet nu vējā labi šūpojas, bet punktus gribas, tā kā kāpjam. Uzkāpjam un ir pārsteigums – nav nekādu norāžu kas tad ir 4. Skatu punkts, nu drošības pēc sabildējam visu ko vien var un tad kaut kā iesim lejā.
Pēc plāna tagad šķērsot Lietuvas robežu, caur lielu punktu neliekas interesanti, tāpēc dodamies uz tādu nomaļāku RPP. Braucam, braucam un robeža kā nav tā nav, pēkšņi no meža parādās sādža – koši dzeltena sēta, zili vārti bezmaz sajūta ka esam Baltkrievijā iebraukuši, tad sākas milzīga dārziņu kolonija, kurā rosās arī kādi cilvēki un tas viss kādus 30 km vel no Daugavpils! Beidzot robeža arī klāt, pārkāpjam to un ātri tinamies prom, jo robežsargu postenis ir tikai pārdesmit metrus.
Izbraucam Daugavpili, kas ir satiksmes organizācija murgs – iztēlojamies akmens tiltu centra pusē, kur no Pārdaugavas braucot var griezt gan pa labi, gan pa kreisi, uzbraukt var no abām pusēm, šķērsām ir gājēju pāreja un nav nevienas priekšrocības zīmes :)
Pāris stundas pa Daugavas lokiem un jāskrien uz Alūksni, bet nolemts pa ceļam obligāti aizbraukt uz tautu draudzības kurgānu (Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunkts), braucam un tad pēkšņi izlasu, ka lai tur tiktu obligāti jāizņem kaut kāda caurlaide robežsardzē. Bet nu, tik tālu jau tikts un atpakaļ jau nebrauks, braucam, braucam, iebraucam kaut kāda pierobežas joslā, tālāk priekšā barjera un tukšā robežsargu būda ar telefona Nr. Tālāk braukt tā īsti negribas, jo nonākt pie Baltkrieviem īsti nav vēlmes, izdomājam labāk uzzvanīt pa to nr, tur laipni paskaidro ka joslā un pie Kurgāna var uzturēties tikai ar īpašu caurlaidi, citādi ir administratīvais sods (250,00) vai arests. Lieki piebilst, ka mūsu uzturēšanās pie tās būdas ar to beidzās un sekoja ātrs brauciens prom. Papildus asumu piedeva tas, ka zvanīts tika robežsargiem uz apdzīvotu vietu, caur kuru obligāti mums jāizbrauc, lai tiktu prom no tās pierobežas joslas.
Tālāk seko lidojiens uz Alūksni, laiks paliek aizvien mazāk un mazāk un kavēties nedrīkst, jo par katru minūti -1 punkts, pie Balviem ir vel palikušas 30 min, taču plānus izjauc ceļa remonts, kas prasa liekas 5 min, lidojam tālāk, Alūksne tuvojas un laiks paliek aizvien mazāk. Beigās nokavēt sanāca gan tikai 2 min, tiesa gan pāris vietās laikam tik ļoti nevajadzēja steigties, bet nu šoreiz 4x4 un riepas visu saglāba.
Sestdienas rīts, 3:00. Starts Latgales Gumbolam 2007 – līdz plkst 16:00 jānokļūst Alūksnē, paceļam savācot pēc iespējas vairāk kontrolpunktus, kas izmētāti pa Latgali un Dienvidvidzemi. Piedalās 3 ekipāžas – hyundai Tuscon parketnieks 4x4, Mercedes Benz SL500 un Chevrolett Laceti 1.6.
Pirms starta snieg/līst un secinām, ka mūsu mašīna – Hyundai Tuscons ir ar pāris patīkamiem bonusiem – ziemas riepas + 4x4, kamēr pārējiem diviem ir vasaras un viena no tām ir mersis ar 5l motoru.
Startējam un visi lido uz Salaspils memoriālu, vienā brīdī secinu ka nav maka un attiecīgi arī pases, kas var būt vajadzīga pierobežā, pie Mola raujam rinķī, bet tad viss atrodas samests Tus cona mantu nodalījuma, pēc mirkļa jau pārējie ir noķerti un lidojam uz priekšu.
Salaspils memoriāls
Esam pirmie un citi pat nav manāmi, tumšs līst un snieg un plānā jaka nu nekādi nav piemērota šādām aktivitātēm, tā kā ir līdzi paķēries viens pieres luktruris izdomājam paskriet, drīz vien jau gandrīz nomaucas uz pakāpiena, cauri vārtiem un esam tādā kā pļavā, kur jāskaita figūras. Nu jau gāžas slapjš sniegs, kaut kādas figūras atrodam un skriešus uz mašīnu.
Ķeguma krusta kalns
Braucam pa Ķegumu, it kā ceļa kreisajā pusē jābūt kapiem un tad krustakalnam. Braucam, braucam un izbraucam no Ķeguma, jārauj riņķi jau kalnam jābūt Ķegumā, apgriežamies, un skat pa labi kā reizi ir ceļš, kas it kā ved kalnup – tātad jābrauc, jo nevienam vairs īsti negribas līst ārā, braucam, braucam un nekas nav manāms. Te staru gaismās pāris m attālumā kaut kas parādās – izrādās tie krusti, nemanot ar džipu bezmaz kapos iebraukuši esam jau ;)
Tālāk seko braucieni pa Ķegumu, Pļaviņām, brišana pa **** dubļainu lauku līdz akmenim, kas tiesi lauka vidū, pēc kā drēbes un zābaki ir kā dubļu kluči. Izdomājam vairāk mazos punktus neņemt, brauksim uz Daugavpili un robežu, kur jādabū zīmogi par robežas šķērsošanu.
Braucam pa Daugavpils šoseju, tikai liekas tā dīvaini ka mašīnu maz un ceļš tāds dīvains, tad pēkšņi ir zīme – tālāk strupceļš. Bet it kā tak nekur nenogriezāmies??! Pēc kartes tiek secināts ka esam uz ceļa kas nekur neved, iet iet uztaisa 90 grādu pagriezienu un beidzas. Labi, raujam rinķī un kaut kā tiekam atkal uz īstās šosejas pa ceļam sabildējot ala kūlas ugunsgrēku.
Kaut kāds miests pie Daugavpils, piebraucam pie veikala, lai iepirktu samagonu. Sēž vīrelis un tantuks – nē viņi nezinot kur iepirkt var, viņi ‘ieņemot rindu uz pastu, tā jau tikai otrie esot, jo tā tjotja jau stundu iepriekš ieņēma rindu’. Braucam uz Egļu kalnu, kur no skatutorņa esot jānobildē 4. Skatu punkts, pa ceļam uzduramies vietējo tantuku mafijai, kas savākušās pie savas mājas un kaut ko aktīvi diskutē līdz pamana ka viņas tiek bildētas.
Egļu kalns ir atrasts, tornis it kā ir, bet nu vējā labi šūpojas, bet punktus gribas, tā kā kāpjam. Uzkāpjam un ir pārsteigums – nav nekādu norāžu kas tad ir 4. Skatu punkts, nu drošības pēc sabildējam visu ko vien var un tad kaut kā iesim lejā.
Pēc plāna tagad šķērsot Lietuvas robežu, caur lielu punktu neliekas interesanti, tāpēc dodamies uz tādu nomaļāku RPP. Braucam, braucam un robeža kā nav tā nav, pēkšņi no meža parādās sādža – koši dzeltena sēta, zili vārti bezmaz sajūta ka esam Baltkrievijā iebraukuši, tad sākas milzīga dārziņu kolonija, kurā rosās arī kādi cilvēki un tas viss kādus 30 km vel no Daugavpils! Beidzot robeža arī klāt, pārkāpjam to un ātri tinamies prom, jo robežsargu postenis ir tikai pārdesmit metrus.
Izbraucam Daugavpili, kas ir satiksmes organizācija murgs – iztēlojamies akmens tiltu centra pusē, kur no Pārdaugavas braucot var griezt gan pa labi, gan pa kreisi, uzbraukt var no abām pusēm, šķērsām ir gājēju pāreja un nav nevienas priekšrocības zīmes :)
Pāris stundas pa Daugavas lokiem un jāskrien uz Alūksni, bet nolemts pa ceļam obligāti aizbraukt uz tautu draudzības kurgānu (Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunkts), braucam un tad pēkšņi izlasu, ka lai tur tiktu obligāti jāizņem kaut kāda caurlaide robežsardzē. Bet nu, tik tālu jau tikts un atpakaļ jau nebrauks, braucam, braucam, iebraucam kaut kāda pierobežas joslā, tālāk priekšā barjera un tukšā robežsargu būda ar telefona Nr. Tālāk braukt tā īsti negribas, jo nonākt pie Baltkrieviem īsti nav vēlmes, izdomājam labāk uzzvanīt pa to nr, tur laipni paskaidro ka joslā un pie Kurgāna var uzturēties tikai ar īpašu caurlaidi, citādi ir administratīvais sods (250,00) vai arests. Lieki piebilst, ka mūsu uzturēšanās pie tās būdas ar to beidzās un sekoja ātrs brauciens prom. Papildus asumu piedeva tas, ka zvanīts tika robežsargiem uz apdzīvotu vietu, caur kuru obligāti mums jāizbrauc, lai tiktu prom no tās pierobežas joslas.
Tālāk seko lidojiens uz Alūksni, laiks paliek aizvien mazāk un mazāk un kavēties nedrīkst, jo par katru minūti -1 punkts, pie Balviem ir vel palikušas 30 min, taču plānus izjauc ceļa remonts, kas prasa liekas 5 min, lidojam tālāk, Alūksne tuvojas un laiks paliek aizvien mazāk. Beigās nokavēt sanāca gan tikai 2 min, tiesa gan pāris vietās laikam tik ļoti nevajadzēja steigties, bet nu šoreiz 4x4 un riepas visu saglāba.