vakars
Vakars .. saule slīd norītā.. tālu aiz horizonta, lai citā pasaules malā iepriecinātu kādu ar savu spožo staru, lai sildītu kādu nosalušu putnu meža ielokā.
Manī sajūtas vientuļas, kaut ļaužu apkārt daudz un katrs rausta uz savu pusi..
es meklēju.. to savu es... vai drīzāk esību.. un sūtību uz šīs zemes..
mani nepamet doma, ka man ir kāda loma šai dzīvei.. tā nav mazsvarīga ... pat pārk svarīga.. tikai tas ir, kā cietais rieksts, ko nevaru atkost.. es domāju, domāju, par to kā šobrīd ir.. vai tas ir tas.. tas viss kas ir... vai ir kāds kaujas uzdevums.. kāds mērķis, kas vēl jāiekaro.. bet te nav doma par vēlmēm... bet gan par dzīves uzdevumu... līdzīgi kā mācītājs saprot, ka viņa dzīves solis ir būt par mācītāju...
Tā nu man liekas, ka es savu dzīves soli vēl minu, vēl taustos.. ir uzkāpti kalni ir arī kritieni.. bet tomēr kaut kā taustos apkārt.. domāju, kas ir tas īstais.. tas īstais dzīves uzdevums..
kā lai nonāk.. līdz šim....