Dzirdot savas Elizabetes ielas miteklī pēdējā stāvā logu reakciju uz ārā valdošo laiku , solokoju matus, jo tik un tā - ja jau tie tiktu nevaldāmi pluinīti ārā vējā - tad vismaz ar lokām. Un vēl šodien radās sajūta , ka daudz par maz padarīt. Kapocitāte ,tā teikt, pieklibo.
|