nu un?

Man nevajag līdzās neviena.. sudraba naudiņas birst.. es šūpojos pavedienā, kas mirklī jau irst.. Laikam ir lietas, kurām jāpieliek punkts, pirms tās vēl sākušās... bet zaudētās iespējas.. (tomēr aiztaupītās sāpes) un arī tik skaistās emocijas... laikam neesmu atradusi pati sevi, lai varētu meklēt ko citu.. ai.. es laikam vienkārši nevēlos just to, ko man kā cilvēkam pieklājas just.. un ko ir nepieciešams sajust, lai sajustu, ka dzīvo.. kāpēc gan viss nevarētu beigties tieši tagad? nenožēlotu ne brīdi, ko esmu dzīvojusi...