03:10 pmTelefōnsarunā ar tēvu vakar ieminējos, ka negribu palikt Latvijā. Teju katru dienu ziņās izlasu vai dzīvē ieraugu kaut ko, kas man liek to pie sevis pateikt - man riebjas. Man riebjas, cik ļoti nauda tiek vērtēta augstāk par cilvēku, cik absurba ir valsts pārvalde visos līmeņos, cik nekaunīgi pie siles esošie sprauž batōus ausīs, cik drausmīgs ir asfalts pat Rīgas centra ietvēm, cik dažviet tiek čakarēta satiksme ar jauniem projektiem, cik ļoti daudz kas cits. Zinot, ka tēvs man vecais kalums (dz. 1945), kinda gaidīju ja ne nosodījumu, tad vismaz kaut ko no sērijas "meit, valsts ir sūdīga, bet tā ir tava zemīte, tava vienīgā, un tā ir jāmīl". Tā vietā bija "jā... zini... es tev to arī iesaku darīt - braukt prom". Es zinu, ka arī citviet ir problēmas, citi absurdi un lažas, un vaimanāšanas vietā man vajadzētu būt patriōtam un cīnīties par gaišāku nākotni šeit pat, bet kā lai to vēlas (un vēl jo vairāk - panāk), ja no augšas nāk pārsvarā nekompetences, negausības vai klajas vienaldzības smaka? Jo tieši valsts pārvalde ir tā, kam (bez ārkārtas situācijām) būtu pa spēkam mainīt lietas, bet multifunkcionālie ministri, kam katra joma pa spēkam, un valsts galvenās amatpersonas ar grūtībām izteikties, kā arī politisko procesu netīrība kopumā man nevieš cerību. Kaut vai skaistais piemērs ar VID jauno, dizainiski visai monstrōzo ēku, kas jānomā par sālītām summām pēc jau tā nelētās uzcelšanas (wtf?), vai Gaismas pils desmitkārt pārcenotā tīrīšana, kas kādam krietni papildināja kabatu, jo taču nedod dievs nolīgt profesionālu kompāniju, kas padarītu darbu par tirgus cenu, nepieļaujot liekas izmaksu pozīcijas. Es varbūt esmu slikts cilvēks, bet es vairs negribu justies kā sūds, braucot vilcienā, kāds kaimiņzemē jau ir muzejā, kaut gan starta punkts bija viens. Starpība tikai tā, ka Igaunijā iepirkuma konkurss tika izstrādāts pārdomāti un īstenots ar mērķi iegūt modernākos iespējamos vilcienus pilnai dzelzceļa vagonu parka nomaiņai, saskatot to kā ieguldījumu nākotnē, bet Latvijā - lai kaut ko puscaurspīdīgi nopirktu, smagi pārmaksājot, pie tam nerēķinoties ar reālajām iespējām, un pēc tam slavētu padarīto. Starpība ir arī tā, ka igauņiem izdevās. Par Igauniju turpinot - gada nogalē aizbraucām brīvdienā ar autobusu uz Tallinu pastaigāties. Kultūršoks par autoostu bija neiedomājams - kur Rīgā starptautiskā (!) autoosta izskatās tā, ka, šķiet, pat Zilupes autoosta (ja tāda būtu/ir) izskatas labāk, tad Tallinā izkāpjot šķita, ka nonācām gigamegametropōlē, ar Rīgas SAO salīdzinot. Un arī Rīgas dzelzceļa stacija ar savu vienu iekštelpu soliņu un astoņām sēdvietām, kur vienmēr, cik esmu garām gājusi, ir vismaz viens, kam blakus piecu metru rādiusā sēdēt negribas, tāpēc savu 40 minūšu vilciena gaidīšanu vakar lielākoties pavadīju, sēžot uz apmalītes zem nestrādājoša biļešu lodziņa, jo pēc 10 km noiešanas kājas vairs īsti neturēja. Cilvēka cienīgi, vai ne? (Stacijā it kā kaut kur esot uzgaidāmā zāle, jā, bet nekur neesmu redzējusi norādes uz to.) Bet jā, kā jau teicu, apzinos, ka arī citās valstīs ir problēmas, taču man kaut kā gribas dzīvot civilizētāk, un vēl vairāk par to man tiešām vairs negribas maksāt šai valstij. Aizbraukšanas datums nav noteikts, bet plānu kalšana piezogas straujiem soļiem. |