05:27 amEsmu ieslīgusi darbs - miegs - mazliet dzīves - darbs režīmā. Ik dienu pie kases notiek lērums interesantu atgadījumu, kas tā arī paliek veikalā, jo to ir par daudz un par šķietamu nenozīmīgu, lai stāstītu. Katrs pats par sevi tie ir stāstīšanas vērti, bet, savirknējoties viens pēc otra, tie kļūst par masu. Par fōna masu. Aiz kases esmu nosēdējusi jau gandrīz četrus mēnešus. Atceros sākumu - tagad pati sev šķietu sīka tajā laikā. Neteikšu, ka esmu augusi kā persōnība, tikai kā kasieris. Protams, uz to fōna, kas strādā šādu darbu gadiem, četri mēneši ir spļāviens jūrā, bet man šķiet, ka, sasniedzot to punktu, kad ar veikalu un darbu ir aprasts, tālāk laiks var stiepties bezgalīgi pa to pašu horizontālo konstanti. Dzīvei jāiet uz priekšu. Vienmuļi morāli notrulinošu darbu esmu izmēģinājusi, jādodas tālāk. Par aizkuģošanas datumu no manas mazās maximas ir noteikts 5. jūlijs. Tieši tā, savu dzimšanas dienu pavadīšu pēdējā maiņā. Un trīs nedēļas paies ātri. Reiz, sen atpakaļ, es domāju, ka iešu prom jau pirmajās nedēļās. Tad man likās, ka nepalikšu ilgāk par mēnesi, diviem. Tad - ka paziņošu par atlūgumu 1. maijā. Tad - pēc atvaļinājuma. Taču tagad gan datums ir galīgs. Mazliet žēl, protams, jo ir jau pierasts un arī kasieri manā vietā atrast būs lielas problēmas, bet negribu aizsēdēties. Kā teicu krutajam dancmāsteram Šonam, esmu šeit tikai tāpēc, lai redzētu, kā ir būt apakšā, - lai zinātu, ka ir jātiecas uz ko vairāk. Neesmu pārliecināta, ka esmu guvusi lielu motivāciju, bet tā ir pietiekami liela, lai es negribētu visu mūžu sēdēt kasē. Īslaicīgi - jā, bet tikai kā pagaidu variantu kādreiz. Kā nekā, atvieglots konkurss būs ar jau esošu pieredzi, heh. Un tagad ir pirmdienas rīts. Pēc garās nedēļas esmu nogurusi, bet, kad beidzot drīkstu izgulēties, pulkstens ir seši no rīta, un man joprojām nenāk miegs. Iespējams, es tā arī neaiziešu gulēt šorīt. Pagaidām - zemeņu fanta un spicy mexican čipši it is. |