What does not kill you, makes you stronger.

Noskaņojums turas ap nulles atzīmi, taču ne labs, ne slikts. Pie mammas ciemos kā sniegs uz galvas uzradās brālēna sieva ar mazo meitiņu, un tā nu es stundu nosēdēju virtuvē, jo nebija ne mazākās vēlmes iet sēdēt pie galda un iet uz istabu būtu vēl nepieklājīgāk. Taisnības labad jāsaka, ka stunda pagāja ātri, nedarot neko citu kā sēžot uz galda un skatoties ārā pa logu. Un laikam domājot. 

Tagad? Tagad ņemšu riteni, pleijeri, mentōlus un braukšu. Plānā pagaidām ir promenāde. Jūtos tā, it kā vajadzētu domāt par kaut ko ļoti nozīmīgu, bet nevaru atrast neskaidrības sevī. Tādas ir, noteikti, bet domu formā tās laikam vēl tikai veidojas. Divdesmit viena gada vecuma krīze tuvojas, un sarunas par dzīvi arī dara savu. Par daudz jūtos iestigusi tajā bezjēdzības purvā. Šobrīd lielākoties tas, kas manā galvā notiek, attiecībā 50:50 ir gremdēšanās atmiņās / vēlamā iztēlošanās un dažādu random dziesmu teksti. Truluma sajūta pāri visam.

Un nokāpjot no riteņa, iešana ar kājām liekas tik fakin palēnināti!