What does not kill you, makes you stronger.

Lai arī kāds nebūtu iemesls - un konkrētajā gadījumā bēres -, ceļš paliek ceļš. Tik patīkami pēc ilgāka pārtraukuma izbaudīt šoseju.



Heh, bet, ierodoties tajās mājās, no kurām bija arī izvadīšana pēc nelielas pasēdēšanas pie klāta galda, pirmām kārtām pamanījos sačakarēt tualetes durvis tā, ka tētim pēc tam savas padsmit minūtes vajadzēja nopūlēties, lai tās dabūtu atkal vaļā. Khm, izrādījās, ka durvis veras ne vien uz pareizo pusi, bet vēl kādus 30° pretējā virzienā un siena ir apšūta ar kreisiem plastmasas paneļiem, so, velkot durvis uz sevi, es to paneli iedabūju starpā tā, ka durvis vairs nekustēja nekur. Kamēr tētis mocījās [viņam pat lauzni atnesa], es stāvēju malā un apbrīnoju faktu, ka pirmajās minūtēs kaut ko tādu esmu dabūjusi gatavu, turklāt sēru pasākumā. Galu galā viss nokārtojās, tiku iekšā, un, kad gāju ārā, pie durvīm jau bija pielikta lapiņa ar uzrakstu "grūst". Un es pat nebiju vienīgā, kas gribēja durvis apmānīt - brālēns, nākot ārā, arī līdzīgu triku uztaisīja, bet sienas panelis jau bija atlauzts, tāpēc šoreiz durvis dabūja atpakaļ ļoti ātri.

Ps. Neatkarīgi no aizgājēja, kaut vai tā būtu tikai filma, bēres man vienmēr liek valdīt asaras. Bail mēģināt tikt skaidrībā, kā dēļ tās rodas.