What does not kill you, makes you stronger.

 Ļoti intīms brīdis - dvēselēm.

 Un tad svētdiena. No rīta es labu laiku skatījos uz dažas dienas neatbildēto vēstuli no puiša, ar ko pāris pēdējos mēnešus sarakstījos un tik lielā sajūsmā sākotnēji biju par vieglumu viņa klātbūtnē... un saņēmos, uzrakstīju, ka šobrīd vairs nevaru uz viņa vēstulēm atbildēt ar tikpat lielu izdomu. Atvainojos un pateicu paldies. Un tik patīkami atbilde bija saņemt tādu pašu paldies gan par to, ka vienkārši tāpat nepārtraucu rakstīt bez jebkā, gan par pašu saraksti. Gan vēl kādreiz viņam uzrakstīšu. Pārējā diena totāli noslinkota un nakts - nogulēta, jo K no rīta darīšanās jābrauc bija. Īstenībā ļoti neticami likās iemigt pēc pusnakts un pamostoties ieraudzīt, ka jau pāri sešiem. Neticami tāpēc, ka pa nakti nenācās mosties, grozīties, mocīties, lai arī nodomāju, ka guļam pietiekami cieši, lai drīz man kaut kas sāktu spiest, traucēt vai tamlīdzīgi. Bet nē, pamanījos aizmigt ātri vien. No rīta turpināju gulēt, tad nedarīt neko un tad beidzot sāku taisīties prom. Pārsteigums viņa mammas balsī jautājumā, vai tad es arī [jo K uz pastu sūtīja] eju prom, lika sajusties mazliet neērti, ka tik ilgi ciemojos, bet tikai uz brīdi, jo cilvēki tur tomēr bieži apgrozās. Pēc tam tas likās amizanti, heh.