What does not kill you, makes you stronger.

 Pēc pirmajām K vēstulēm sajutos sekla. Man ir viegli citās sarakstēs filozōfēt par ikdienišķām vai ne tik, bet tomēr ne pārlieku nopietnām lietām, taču šeit nācās smagi piedomāt, ko rakstīt. Un tad nāca vēstule, pēc kuras izlasīšanas jutos.. neaprakstāmi nepatīkami. Tuvākais, ko varu iedomāties - it kā man būtu pamatīgi uzbraukts virsū. It kā nekas tiešā tekstā nav pateikts, bet paliek tik neomulīga sajūta, ka var vien apbrīnot, kā to var dabūt gatavu. Es tiešām labprāt vienkārši neatbildētu, bet tad viņš nezinās, kāpēc. Vai arī zinās? 

 Draugos uz mani skatās divas nelasītas vēstules, ko jau ilgi nespēju saņemties atvērt un atbildēt. Viena no tās meitenes, viena no K, un abas noteikti garas un sakarīgas. A es joprojām sēžu un jūtos pārāk sekla jau no domas vien, ka kaut kas būs jāatbild. Tā tak nevar, kur ir palicis viss mans dziļo ūdenu šarms [ha ha]?