What does not kill you, makes you stronger.

 Njā, būt lidojošai vārnai man patika labāk. No šīsnakts pēdējais, ko atceros, bija kaut kāda psiholōģiska drāma, ne sapnis. Skolā dzīve bija vēl sūdīgāka, jo mani atcually apsmēja par to, ka esmu tāds outsiders. Bija pat epizōde, kurā kaut kādas meitenes man atņēma mapi, jo tajā bija ne tikai studiju materiāli, bet, acīmredzot, arī kas dienasgrāmatai līdzīgs un zīmējumi. Parkā, kas izskatījās pēc Rainīša, iznāca nejauši satikties ar bijušo fizikas skolotāju, kurš gan izskatījās sakrustots ar Einšteinu. Viņš pastāstīja, ka pa pilsētu klīst reāli izsmējīgas baumas par mani, par kurām viņš no sākuma ļoti piesardzīgi runāja, jo nezināja, vai tās gadījumā nav patiesas. Kad es uzstājīgi jautāju, kādas baumas, jo nevarēju izdomāt, ko vaētu būt sadarījusi, vienu piemēru viņš parādija prezentācijā uz turpat uz vietas uzradušos baltā ekrāna. Tajā bija parādīts, kāds lūzeris esmu sportā, proti, manas divspēles ar kaut kādu izlases basketbōlisti rezultāti. Es - 9, viņa - 9***, heh. Es sašutumā kaut ko sāku rēķināt, tjip, ka tas reāli nav iespējams, bet viņš tik atkārtoja: "Bet tevi pazīst, tevi pazīst, iedomājies - VISI par tevi zina!"