08:39 pm Nogulēju vairāk kā 16 stundas un tagad beidzot jūtos atpūtusies. Kājas no trešdienas gan vēl joprojām sāp, bet visu nevar gribēt. Un trešdiena bija ļoti, ļoti gara diena. Sākot jau ar pēcpusdienu Rīgā, tad braukšana uz Jelgavu un galu galā došanās uz Studentdienām @ ZOC. Ar Māri, yeah. Un lai arī kāds kretīns viņš no sākuma nebūtu bijis, sirdij par to ir smagi nospļauties. Nu, viņš vienubrīd, kad aizgāju uz wc, aizgāja kopā ar kaut kādiem čomiem, lai arī bija apsolījis gaidīt turpat.. Vēl pāris sīkumu, bet tas tā, no sešām stundām pirmās divas vai mazliet vairāk. Toties šito visu atsvēra dejošana ar vienu džeku, kurš mani uzlūdza. Jo tas bija ideāli, tiešām. Man vēl nekad nebija tik ļoti saskanējis ar kādu dejojot, lai arī abi apgalvojām, ka patiesībā nemākam dejot. Parasti ir jāpiedomā, nelielas kļūdiņas gadās, bet ne ar viņu. Viņš pat izdarija šitā, ko es vienmēr biju gribējusi piedzīvot.. Bet kas pats labākais - viņš izskatījās tiešām skaisti. Un ja jūs zinātu, kā es sevi domās klapēju par to, ka sidra iespaidā uz iepazīšanās repliku atbildēju ar smaidīgu "vai nav vienalga?"! Vēl joprojām, btw. Pēc tam visu vakaru viņu ar acīm meklēju, neatradu. Eh, mēs taču vēl kādreiz satiksimies, vai ne? Vai ne..? Nu un tad atpakaļ pie Māra... Saskrējāmies ar Garo atkal. Viņš taču man neticēs, ja joprojām teikšu, ka neesam kopā. :D Starp citu, kas mani ļoti pārsteidza - es jutos normāli, viņu redzot. Pirmajās sekundēs atmiņu uzplūds par notikumiem dārzā, bet visādi citādi bija ok. Mazliet vēlāk, kad pēkšņi attapos pazudusi un atkal uzskēju viņam virsū, aiz paraduma pat uzliku roku viņam uz krūtīm, jautājot, vai viņš nav Māri redzējis. Heh, un man vēl likās, ka būs galīgi traki. Bet Māris arī labais. Atceros, ka brīnījos par Rīgas svētkiem, bet pat Jelgavā, studentu pasākumā, viņš, lai arī ne visu laiku, tāpat uzvedās tā, it kā mēs būtu kopā. Un ne tikai dejojot. Un tad piecos no mainfloor skatuves atvadījās līdz nākamajam gadam, mēs devāmies prom. Fakin bezgalīgas 40 minūtes vilkāmies līdz manām mājām lēnā zigzaga kustībā. Lai arī pēc biežās būšanas Rīgā man Jelgava bija sākusi šķist pagalam maziņa, totāli ņēmu savus vārdus atpakaļ. Likās vieglāk apgulties kādā mīkstākā zālītē un atslēgties, nekā turpināt iet. Labi vismaz, ka man nebija auksts, atškirībā no viņa. Nabadziņš, mani siltie cimdi viņam arī nederēja. Lai vai kā, pateicu, ka mājās viņu vienu tādu nelaidīšu, lai paguļ pie manis kaut vai stundiņu, un, kā par brīnumu, viņš teica, ka "tas būtu jauki". Un tā mēs arī gulējām... piecas stundiņas... ar vecākiem otrā istabā. Labi, ka man ir aizslēdzamas durvis. No rīta laikam skats vecākiem, kas sēdēja virtuvē pie brokastim, bija ideāls, kā manā vietā no istabas iziet Māris. Es gan arī pēc brītiņa nācu, lai arī cik ļoti negribējās. Negribu zināt, ko viņi padomāja, lai arī pilnīgi nekas nenotika, tikai gulējām. Lāgā neatvadījos, jo tētis pa vidu maisījās, vienkārši pagriezos un gāju atpakaļ uz istabu. Protams, dabūju iekšā par to, ka tik brutāli izdinu Māri ārā, pat kafiju nepiedāvāju. Bet pie kafijas vēl atgriezīšos... Tātad, pēc kādām piecām minūtēm Māris zvana, lai nonāku lejā viņam aliņus atdot. Uz ZOC mūs bija aizvedis mans tētis, nu un tā kā ārā gāza un pieveda tieši klāt, viņš atstāja tos turpat volvō. Atdevu, pagājos mazu gabaliņu ar viņu kopā. Nu tad par kafiju - viņš jautāja, kas būtu bijis, ja būtu palicis. Vai baigi jautājumus uzdotu u. tml. Un pajautāja, kā B/Malfojs pret Baibiņas vecākiem izturas. Man totāls wft, tā jau zombijiski jūtos, un te vēl šitādi jautājumi... Tagad domāju, cik epic būtu bijušas 18. novembra svētku brokastis ar vecākiem un Māri. Kaut gan viņam jau nekas, ar manu tēti viņš tāpat labi saprotas. Es tur laikam vienīgā justos neērti. Ak, jā, un mamma laikam domā, ka mēs tur pārgulējām or smth. Pa dienu viņa izmeta repliku, ka теперь взрослая уже. Bet nu to, ka viņuprāt esam kopā, var teikt pilnīgi droši. Tas nozīmē, ka tētis Māri pieminēs bieži, ļoti bieži. |
