07:55 pm Bļāā, tētis paspēja uz mani sabļaut jau pēc divām minūtēm mājupbrauciena no stacijas. Es tikai pajautāju, kas Volvō kaiš, jo mamma šodien bija ieminējusies, ka viņš tiks vests uz servisu. Sākās ar sašutumu par to, ka mamma jau paspējusi izmuldēties, ka visi visu labāk zinot... Kad vienīgais jautājums, ko uzdevu, būtībā bija: "Nu bet kas tieši viņam vainas, kas nestrādā?", man tika atbildēts vai nu ar: a) "Jāved pie elektriķa uz Rīgu" b) "Ja es zinātu, pats būtu salabojis" c) "NU NESTRĀDĀ KAUT KAS!!!" un uz maniem izmisīgajiem mēģinājumiem paskaidrot, ka es tikai gribu zināt, kas VISPĀR notiek, nu, kā tā problēma reālajā dzīvē izpaužas, saņēmu pretī pārmetumus, ka man tik izdomāt kaut kādus jautājumus un tad iekrampēties un nelikt mierā, un ka vispār bāžu savu degunu iekšā, kur nevajag u. tml.... C'mon, Volvō tomēr ir pa pusei arī mana mašīna, ir taču tikai dabīgi, ka mani uztrauc, kas ar to notiek. Gandrīz pie mājām es beidzot saņēmu atbildi, ka "NU ELEKTRĪBA RAUSTĀS, NU!!!!! UN VISS, BEIDZAM TĒMU, APNIKA JAU!!!!". Jāpiebilst, ka visu laiku biju runājusi klusā un mierīgā balsī, pretēji arvien pieaugošajam viņa skaļumam. Piemetot raudulīgo mēneša dienu ietekmi klāt, ļoti, ļoti, ļoti daudz nervu vajadzēja, lai turpat uz vietas neapraudātos. Tās bija briesmīgas trīs minūtes brauciena mašīnā, un es tagad sēžu savā istabā un raudu. Iešu ārā pastaigā, bļe, te pīpēt nevar, bet bez pāris cigaretēm vakars stabili būs neizturams un uz asaru robežas. |