What does not kill you, makes you stronger.

 Faaak, kā šovakar ļoti sagribējās skatīties Hausu, tā arī noskatījos visas četras svaigākās sērijas. Ar seriāliem man ir tā, ka nespēju skatīties pa vienai sērijai nedēļā, tāpēc jaunas sezonas neskatos, kamēr tās nav iznākušas pilnībā, un tad man ir maratōns. Nu un tagad ta' man būs vēl grūtāk gaidīt sezōnas beigas vai vismaz pāris nedēļas, lai nav viena pati nieka sērija. Hauss tomēr ir labs seriāls. :/
 Un vēl tāds viens tāds maziņš sīkumiņš - ir pustrīs naktī. Trešdienas būtībā ir vienīgās dienas, ko kavēt nu galīgi nevajadzētu, tāpēc mani mazliet māc šausmas par to, kā/vai celšos no rīta. Tā jau knapi spēju izlīst ārā pēc normālām miega stundām. Šoriez man ir... khmm... sešas, kas manos Rīgas dzīvesveida apstākļos ir maz.

 Lai cik neticami tas nebūtu, aerōbikā gandrīz aizmigu, tik ļoti vienubrīd nāca miegs. Šodienas divas lekcijas vispār bija lielisks trenniņš neaizmigt. Atskaitot minūtes mārketingā, kad es domāju par to, kā atnākšu mājās un cepšu sīpolus. Ārprātā gribas tādus garšīgus, labi saceptus [kādus es nemāku uztaisīt]. So, rezultātā sākšu taisīt, piededzināšu un tad slīcināšu bēdas ābolu sulā, jo to arī ārprātā gribas. Nez ko organismam vajag no tādas kombinācijas?
 Un rīt ir oficiāli brīvs, mm. No rīta varēšu čillā celties pati bez modinātāja, lēnā garā kaut ko darīties, un tad vakarā jābrauc dīvāns skatīties. Paklāju arī atvedīs. Heh, dzīvoklis pamzām kļūst tik ļoti kulturāls, kādu agrāk, pirmajā reizē te ienākot, ne tuvu nevarēja pat iedomāties.

 Ps. Šodienas mikroekonōmikas lekcijā sapratu, ka ekonōmika tomēr ir viena sasodīti ciniska zinātne. Nu vismaz šobrīd man tā šķiet.