What does not kill you, makes you stronger.

 Čamma es. Vakar plānoju šodien no rīta celties, lai lēnā garā varētu sataisīties. Nu tā ap deviņiem. Rezultātā nogulēju līdz pusdivpadsmitiem. Biju piecēlusies pat laikā, pateicu, ka ceļos, bet tikpat ātri atlūzu atpakaļ. Nu neko, tāpat esmu iznākusi no garas dušas un, par laimi, viņš uzrakstija, ka pirms diviem tikai būs, nevis agrāk. Īstenībā tāds besis tagad turpināt posties, kārtot somu, kaut kur braukt... Labprātāk tagad vienkārši zvilnētu supermīkstā dīvānā, dzertu persiku saldējuma kokteili un spaiditu pāri TV kanālus uz riņķi.

 Tā bija katastrōfa. Totāla un galīga katastrōfa. Un, protams, manis dēļ, tā ka visi mani iepriekšējie fail`i tāds nieks vien bija, salīdzinājumā. Bet nu sev par aizstāvību jāsaka, ka ar viņu ne tuvu nejutos tā, kā ar Māri. Jau no paša sākuma bija tā eh, ok, whatever. Nekādi nevarēju piespiest sevi saņemties un izjust vismaz kādu ieinteresētību, lai arī kādreiz viņu mīlēju.

 Bet tas nemaina faktu, ka kā vēl nekad mūžā gribu, lai arī cilvēkam būtu poga delete history. Nospiestu es, nospiestu viņš, un es varētu mierīga dzīvot tālāk.

 Taču šodien notika arī kāda neparasta lieta. Pat nezinu, pilnīgi jāsāk ticēt, ka sagadīšanos nav, tikai Dievs, liktenis, kosmoss vai sazin kas vēl mums visu piespēlē īstajā laikā.
 Olainē man pretī apsēdās iereibis vīrietis. Kā jau iereibis cilvēks, viņš visu laiku runāja. Ar mani, jo neviens cits tuvumā nesēdēja. Un, kā jau iereibis cilvēks, viņš stāstīja par sevi. Andrejs, Nila Ušakova bijušais klasesbiedrs, pieklājīgs, pat visai patīkams [atskaitot dzēruma pakāpi, protams] cilvēks, divas augstākās, precējies, ir dēls, bet lielāko daļu laika es centos viņu ignorēt un neklausījos... Taču tas viss te nemaz nav svarīgākais.
 Svarīgākais ir tas, ka viņš mani ilgi un uzstājigi mēģināja pārliecināt, ka man viss būs labi. Ka esmu skaista, ka kādam ar mani ļoti paveiksies, ka man jātic sev. Atvadoties no visas sirds novēlēja veslību un vēlreiz pateica, ka man viss bus lieliski [ar piebildi, ka nekad nemelo]. Ok, es saprotu, ka tā bija dzēruša cilvēka muldēšana, bet - tieši šodien. No visām citām braukšanām, no visa tā, ka ļoti reti ar mani vilcienā kaut kas atgadās, tieši šodien, kad jutos totāli stulbi pēc izgāšanās dārzā, no visiem cilvēkiem vilcienā, tas notika tieši ar mani. Varat smieties, bet nevilšus sāku domāt, ka tas tiešam bija uzmundrinājums no augšas.

 "Респект и уважуха. [..] Ты очень красивая. Всё у тебя будет хорошо, я вижу."