What does not kill you, makes you stronger.

 Huh, šodien pa dienu viņš kā vakar zvanīja, prasīja kompāniju, jo viņam prakse tieši blakus manām mājām un pārtraukums. Ok, tas vēl ir normāli. Bet vakarā viņš atkal gribēja satikties. Arī ar visu to, ka viņš beidzot sāka savu Quattro taisīt, respektīvi, varētu arī ar mašīnu padarboties, nevis uz pilsētu braukt... Un, kad viņam vakarā pateicu, ka rīt uz Rīgu jābrauc, viņš jautāja, cikos būšu atpakaļ. Šitik biežas tikšanās ir kaut kas sen [vai pat vispār] nepieredzēts, ja neskaita tās dienas, kad vienkārši kopā esam.

 Šodien biju dzīvoklī un actually beidzot sāku pati arī kaut ko darīt. Nokrāsoju logu virtuvē. Pēc desmitiem iekārtojos darbam, ieslēdzu EHR un sāku lēnā garā ķēpāties. Pēc laika pa radio atskan paziņojums, ka "pareizs laiks - vienpadsmit!"... un tad bija "divpadsmit!" ... un arī "viens!" ... un es joprojām krāsoju vienu nelaimīgo logu. Tiesa, pa vidu bija pārtraukums, jo uznāca negaiss, un kaut kā īpaši negribējās sēdēt ceturtā&augšējā stāva logā, kur priekšā nav nekādu lielu koku or smth. Toties es forši nofeiloju, kamēr krāsoju, - tieši ar galvas vidu/augšu piespiedos tikko krāsotam rāmim. Lieki piebilst, ka cepuri es nebiju uzvilkusi. Nu nekas, kaut kā nebūt paberzēju matus ar vaitspirtu, tikko biju dušā un vajadzētu būt ok. Bet viegla panika sakarā ar dzīvokli ir tāpat - man ir fucking mazāk kā nedēļa laika, bet vēl nav ne griesti, ne tapetes, ne sienas pārējās telpās, kas nav istaba. Remontiņš laikam ievilksies.