06:47 pm Trešo dienu pēc kārtas turpinu mocīt savas kājiņas. Šodien ar vecākiem uz Rīgu Volvō vēlreiz uz servisu aizvest. Aizbraucām no rīta, domājām, ko sadarīt kādas vismaz pāris stundas tādā Rīgas pierobežā, nu un tas rezultējās ļoti, ļoti ilgā pastaigā. Četras stundas ar kapeikām. Oi, tagad es Imantas/Zolitūdes/Dzirciema rajōnus vismaz kaut cik zinu... Lai vai kā, atnācām atpakaļ uz servisu, turpinājām gaidīt viņu kafejnīcā. Ar garšīgu vistiņu, btw. Divarpus stundas nosēdējām. Dienas laikā tētim vairākkārtīgi prasīju, vai nevar sanāk tā, ka galu galā pateiks: "Ai, ziniet, vēl bišķi jāpastrādā, atbrauciet pirmdien pakaļ." Bet viņš tikai tāpat kā līdz šim turpināja apgalvot, ka būs šodien. Un ko jūs domājat, kas rezultātā sanāca? Jā, divdesmit minūtes pirms servisa darbalaika beigām pateica, ka nebūs tomēr šodien. Ah, kā es uz tēti blenzu iznīcinošo skatienu, kad to uzzināju... Karoč, sagaidījām autobusu uz pilsētu, aizbraucām līdz Torņakalnam, kur vecāki sagribēja lekt ārā, un tā nu dabūju vecākiem izrādīt iemīļoto Vācieša ielu. Un vēl Jelgavā vajadzēja līdz mājām tikt. Au, man sāp kājas. Un man ir jauna tulzna uz īkšķa, ko, kā izrādās, ir iespējams dabūt no iešļūcenītēm. Bet šodiena īstenībā bija forša. Ja nav spriedzes, tad iet baigi jautri. Žēl tikai, ka parasti es ātri vien uzvelkos, bet nu.. Galīgi draņķīgi arī nav, kā redzams. Un šodiena bija forša vēl viena iemesla dēļ. Tā kā mamma sev meklē jaku ekskursijai, tad sanāca bišķi veikalus paķemmēt. Vienā veikalā pavisam negaidīti tiku pie vienkāršas, bet foršas cepures sev. Sen tādu biju gribējusi nopirkt, ieraudzīju, piemērīju un visi vienbalsīgi atzina, ka izskatās labi. Tagad man ir cepure, yay! ^^ Bet foršākais bija tas, ka atceļā autobusā iekāpa pārītis un vēl viens džeks, un pēc kāda brītiņa tiku pie komplimenta gan tīri par cepuri, gan par to, kā tā piestāv, kā arī iepazīšanās un piedāvājuma apmainīties nummuriem. Bet ziniet, nav forši, ka ar tevi flirtē, vecākiem esot pusotra metra attālumā un visu dzirdot. Neko daudz neiesāksi, u know. :D Tētis tā jau pēc tam zobojās, ka vilcienā varu pasēsties tālāk, lai "puiši varētu mēles patrīt" or smth like that. Tas bija ar visu to, ka centos nekādu ieinteresētību neizrādīt. Kas būtu bijis, ja es būtu savā normālformā, kaut kā negribas iedomāties. :D Taču meitene gan, kāpjot ārā, draudzīgi atvadījās, lai gan neko daudz vispār nebiju runājusi. Jauki tā visā visumā. :) |