What does not kill you, makes you stronger.

 Tāds garīgais, ka gribas ja ne nolīst stūrītī un sapūt, tad pašņukstēt spilvenā gan. Jūtos draņķīgi. Diemžēl nevaru pat veltīt vakaru sēnes tēlošanai un sevis žēlošanai, jo jāuzraksta fakinā trīs lappušu eseja. Šorīt vilcienā izdomāju plānu, tagad jācer, ka manā smadzeņu noliktavā pietiks gaļas, ar ko to skeletu apaudzēt. Gribu uzrakstīt to darbu kaut cik ciešami, jo otrajā konkrētā pasniedzēja priekšmetā es lielo pussemestra darbu nerakstīšu, kā rādās. Viņš šodien žurnālistikā uzdeva uzrakstīt portretinterviju ar kādu no kursabiedriem. Trīs līdz četru lappušu apjomā. Tas ir fakin pretīgākais, ko vien viņš varēja uzdot, jo obligāts nosacījums ir - kursabiedrs. Es tak ar viņiem bez vajadzības nekomunicēju un arī negribu to darīt, bet te man jānovada vismaz stundu gara intervija un pēc tam tā glīti jāuzraksta? Jā, atzīstos, esmu gļēva un baidos no atbildības - portretintervijas pamatuzdevums ir izveidot cilvēka portretu/tēlu/iespaidu, bet man ir bail to darīt nepazīstamam cilvēkam, kurš pēc tam to vēl lasīs. Kursabiedram, c'mon! Un man nav ne jausmas, kuru vispār varētu izvēlēties. Lai skola iet ieskrieties, nerakstīšu, tāpat netaisos šajā programmā ilgāk palikt.

 Tas, ka šovakar neko neizdarīju, mani ne pārsteidz, ne satrauc, ne sadusmo. Pārāk liela vienaldzība pret visu, izņemot faktu, ka par manām studijām tētis ir samaksājis.

 Nodarbojos ar muļķībām kā parasti. Varētu uz šito pieteikties - The World Record Attempt at Apathy, ja jau tur nav ne vecuma, ne dzimuma, ne valodas ierobežojumu. Daudz neatšķirtos no tā, ko parasti daru.

 Es jūdzos. Pilnīgi, galīgi un nopietni. Tikko sāku meklēt, ko lai sāk tamborēt/adīt. Es un rokdarbi? Jēziņ. Eseju uzrakstīt nevaru, bet tamborēt - mierīgi. 

Tikko biju istabā, un tur televizorā Alla Pugačova runā par to, ka nekādas grumbiņas un dzīves nebūšanas nav svarīgas, ja blakus ir vīrietis, kas saka: "Es tevi mīlu tāda, kāda tu esi, un mīlēšu tevi vienmēr." Vajadzēja man uz īsto tekstu patrāpīties, bļe.