What does not kill you, makes you stronger.

 Lai vai kā, pēc tam dažas pieturas visu laiku skatījos uz to mazo purniņu, jo atpakaļ viņš nelīda. Tas suņuks bija tik sasodīti miniatūrs, ka es, kam no suņiem ir bail, arī no māsas Jorkšīras terjera, laikam pirmo reizi mūžā actually gribēju tādu zvēru paņurcīt un paglaudīt.

 Starp citu, vēl viena no pēdējā laika suņu dīvainībām bija tā, ka pagājušonakt sapņoju, ka man ir suns. Un ne vienkārši kaut kāds šunelis, bet gan kārtīga rotveilera kucīte. Šausmas, ja man dzīvē būtu jāatrodas ar tādu vienā telpā, es laikam noģībtu no bailēm. Ok, gan jau nenoģībtu, bet panisks sastingums būtu viennozīmīgi.

 Btw, is it just me, or pēdējā laikā suņu uz ielām ir palicis vairāk? Nevis klaiņojošo, bet mājas, ko pavadā ved. Šodien kādus divus desmitus stabili redzēju ar to, ka mājās gāju no Cukurfabrikas. Hell, ja dienas baiļu faktōra devas ar iešanu gar suņiem Uzvaras parkā turpināsies, es kādudien būšu pārvarējusi bailes. Jau tagad veiksmīgi skaidroju sev, ka viņiem es esmu smagi pie kājas, ja vien nepiebāžu pilnu somu ar gaļu. Darbojas, ja atskaita gadījumus, kad kāds pievērš man uzmanību. Ja vēl norej, tad tas pavisam ir solītis atpakaļ. Well anyway, kādudien būs labi, es zinu. Tāpat man bailes palikušas tīri psiholōģiski no atgadījuma pirms gadiem astoņiem, laikam. Tiesa, tagad tām pievienojušās racionālas bailes, kas balstītas uz nespēju komunicēt. Respektīvi, ja suns mani norej, es nevaru zināt, vai viņš grib uzbrukt, aizsargāt saimnieku, spēlēties vai vienkārši profilaktiski pariet. Atbilstoši nevaru viņam arī neko pateikt un vispār aij, aizrunājos.