What does not kill you, makes you stronger.

 Ideāli. Vakar pa dienu pasniedzēja atsūtīja e-pastu, ka for the next lesson you will have to write a letter of application. Tā kā pagājušajā lekcijā nebiju, uztvēru to kā atgādinājumu. Zin kā, lekcijā izstāstīja uzdevumu un tgd aizsūta vēlreiz infō tiem, līdz kam tas nenonāca. Nu a ko, es pa nakti sēžu, drukāju līdz trijiem, uzrakstu visnotaļ labi, manuprāt, un priecīga eju gulēt, ka vismaz man ir vēstule. Iepriekš pasniedzēja bija izteikusies, ka labāk nodot laikā. Voila, apzinīgā SoftDB laimīga, ka pārmaiņas pēc izpildījusi uzdoto...

 Stulbi ir tā - būt rokas stiepiena attālumā un nezināt, ko darīt. Runa ir par šīrīta ceļu no vilciena līdz skolai. Apmēram trešdaļu no tā es nogāju aiz Māra. Respektīvi, viņš pagadījās priekšā, es lēni vilkties nemāku, un Vācieša ielas taka nav īsti piemērota apdzīšanai. Besides, kāda jēga apdzīt uz takas, ja ātrums tāpat ir vienāds? Tā nu līdz parkam es nogāju.. jā, tā, ka pieliekot mazu solīti un izstiepjot roku, varētu mierīgi iebakstīt mugurā vai pabužināt matus. Bet nu lōģiski, ka es nedarīju pilnīgi neko. Pat nepasveicināju, pat nepaskatījos demonstratīvi. Nezinu, vai viņš mani piefiksēja vai nē, bet, ja godīgi, tas mani īpaši arī nesatrauc. Man nav ko viņam teikt. Viņš tāpat zina visu.