07:58 pm Pēdējo dienu laikā nevaru nedomāt par pagājušo martu. Pārtraukums un šķiršanās. Ikvakara histēriskās raudāšanas. Ilgas, sāpes 'n shit like that. Kas mainījies pa šo gadu? Ir prieks par to, ka tas, kas attiecas uz viņu, ir sadzijis. Viņam es esmu sen tikusi pāri, un, šo sakot, es neko sev neiegalvoju, es saku patiesību. Ir palikušas tikai sāpes, bet vispārīgi. Nevis, ka man sāpēja viņa dēļ, bet gan tas, ka man sāpēja. Ir palikušas atmiņas par to, cik agōniska bija šķiršanās, cik drausmīgi es jutos, bet to visu es vairs nesaistu ar viņu. Un ja viņš man tagad teiktu [ļoti hipotētiska situācija, protams], ka nekas viņam ar SS nesanāca, ka viņš grib mēģināt atkal, es mierīgi spētu pateikt nē. "Dzīvojam katrs tālāk savu dzīvi", kā viņš teica. And I'm perfectly fine with that. Kā parasti, ievads sāka dzīvot patstāvīgu dzīvi, bet whatever. Gribēju tikai pateikt to, cik sūdīgi man ir marti un pavasari kopumā. Sākot no aizpagājušā. Viena un tā pati vientulības sajūta, depresīvais noskaņojums, totāla negribēšana iet gulēt, jo jāguļ būs vienatnē. Neesmu radīta būt viena, kaut arī pēdējās dažas nedēļas ir bijušas salīdzinoši vieglāk paciešamas. Jā, tā paša tukšuma dēļ. Kaut kāda fakina sāpīgas nolemtības sajūta. Apātija. Heh, vismaz izmisuma stadija ir pagājusi, kad likās, ka jebkuru, tikai ne vientulību. Tagad tiešām ir vieglāk. [Ja vien tā apātija neizpaustos arī citās dzīves jomās, respektīvi, skolā, būtu pavisam labi. Riebjas tas, ka man ir vienalga par gandrīz visu.]  Ps. Es ienīstu, ienīstu, ienīstu sniegu un ziemu. Ok, es ienīstu temperatūru, kas zemāka par +4°C un uz zemes esošo slideno un slapjo sniegu, bet tā jau arī ir ziema, ne? |