What does not kill you, makes you stronger.

     Aizgājusi gulēt, pamodos pirms vieniem un nevarēju saprast, kas melo - pulkstenis vai mana pārliecība par to, ka ir pagājis vairāk laika. Dīvaini pamosties tad, kad parasti vēl tikai sāc domāt par to, ka būtu jāiet gulēt, un just, ka milzīgais miega bads jau ir samērā labi kompensēts. Wii, prieks par to, jo šorīt pat biju spējīga patstāvīgi pamosties un izkāpt [nevis izvelties/izrāpot kā parasti] no gultas. Rise and shine, baby.

     No estētiskā viedokļa raugoties, iet cauri Uzvaras parkam šāda sniega apstākļos ir mazliet pretīgi. Uzvaras parks jau ir centrālā suņu staidzināšanas vieta jebkurā gadalaikā. Un izšķūrēto celiņu malās kas paliek pāri pēc suņiem? Jā, pareizi, dzeltens sniegs. Daudz suņu, ļoti daudz dzeltena sniega.
     Starp citu, par tiem pašiem celiņiem runājot, tas ir šausmīgi. Protams, es saprotu, ka sētnieki arī ir tikai cilvēki un nevar visus celiņus ar lāpstām satīrīt. Tāpēc tie celiņi laikam ar ko tehnisku nošķūrēti, vai pareizāk sakot, izvagoti. Rievas ir ik pēc kādiem 20 centimietriem [man sūdīgs acumērs, varu kļūdīties] visā platumā. Tas, plus manu zābaku gludās plastmasas zoles nodrošina to, ka gandrīz pie katra soļa nākas sasvērties/saslīdēt un vispār sviests. Šitā ziema ir forša, bet pārāk gara priekš tādiem platuma grādiem, kur parasti ir daži centimetri sniega dažas reizes gadā.

     Ps. Vilcienā vienam džekam bija melna cepure ar koši rōzā bumbulīti galā. Taču vēl viņam bija forša ādas jaka un kopumā viņš izskatījās piemīlīgs. Īpaši ja bumbulītis nav redzams.

     Atcerējos vēl vienu foršu gļuku. Atceļā vilcienā neskanēja pieturu nosaukumu paziņojumi. Tā nu vilciens atiet no Ožiem, un es pie sevis pilnā nopietnībā nodomāju: "Ozolfabrika. Nākamā - Cukurnieki." Pēc tam gan man nez kāpēc radās sajūta, ka kaut kas neskanēja īsti pareizi... :D

     Man tomēr ir dīvaina lōģika. Skolā, velkot laiku līdz vilcienam, noskopojos paņemt vēl vienu tēju, bet veikalā pirms mājām bez domāšanas pirkumam piemetu klāt šķiltavas [kas maksāja mazliet dārgāk par tēju], kuras man vēl vismaz gadsimtu nevajadzētu, jo vecās vēl strādā, un tāpat nesmēķēju ikdienā. Huh, bet tagad man ir jaunas, foršas šķiltavas. Būs jānopērk vēl tādas pašas, tikai sarkanas, šitās melnas ir. Sarkanā un melnā ir sasodīti foršas krāsas.

     Tagad sāku skatīties True blood. Visnotaļ labi skatāms seriāls, vismaz pasmieties vietām var. Tāds jauks humōriņš uz melnā pusi. Bet nu skatīties sāku tāpēc, ka nesen iesāku arī Vampire diaries, bet ir sasodīti besīgi gaidīt nedēļu, lai noskatītos nožēlojamas 40 minūtes. Nu labi, viena sērija arī ir daudz, bet nu... Esmu pieradusi skatīties blāķiem. True blood, par laimi, šobrīd rāda trešo sezōnu, tāpēc kādam laikam pietiks. Čo ta velk mani uz to vampīru tēmu [tas pats sižets par vampīra iemīlēšanos]. Eh, bet toties vampīrus filmās parasti uztaisa foršus gan izskata/apģērba [vairāk vai mazāk], gan rakstura/uzvedības ziņā. Izņemot vienīgi Krēslas Edwardu - viņam, manuprāt, nepiemīt tā vampīra skarbuma. Bet tas tāds subjektīvs viedoklis, protams. Visvairāk man vizuāli ir paticis vampīrs no vienas Sliders sērijas. Tie mati un žakete vai krekls, neatceros, izskatījās tik ļoti mmm.. Gandrīz vai vīrieša ideāls. Es vispār kūstu no tām senatnīgajām drēbēm - garie zābaki, gaišas bikses, žakete ar asti un augstu apkakli [neorientējos drēbju specefiskajos nosaukumos], krekls un pagari mati - pareizi sakombinēti, tas izskatās sasodīti lieliski manā skatījumā.
     Starp citu, True blood ir ļoti interesants sākums. Nu tas opening, kur parāda nosaukumu, aktierus u.c. Kaut gan dziesma pati par sevi jau forša.