What does not kill you, makes you stronger.

     Gandrīz 11 stundas ārpus mājas, no kurām lekcijas plus pārtraukumi bija 7,5 stundas. Jūtos nožēlojami draņķīgi. Pirms stundas bija tā, ka it neko citu vairāk negribējās, kā vien saritināties kamoliņā un pabūt kaķim - ļaut, lai mani glauda, mīļo un sargā. Tā vietā salu Torņakalnā, gaidot vilcienu. Vismaz sms laiku pa laikam uzturēja pie dzīvības. Tiesa, vēl uz dažām minūtēm palīdzēja cigarete, bet tas ir pārāk īslaicīgs risinājums. Un tā ir tikai fucking pirmā diena.
     Pēdējā lekcijā, tb, sapulcē, stāstīja par praksēm, kursadarbiem, studiju programmu u. tml... Un kopš tā brīža mana pašsajūta arī nokritās zem nulles. Kopš tiešā tekstā visu pateica. Ziniet, es laikam šoreiz esmu izvēlējusies pārāk augstu mērķi. Tiešām nezinu, vai spēšu pabeigt. Šo gadu jā, par to jau ir samaksāts, bet tālāk... Tik lielas šaubas man ir pirmo reizi. Neredzu sevi nāktonē. Taču taisnības labad jāsaka, ka nav arī nevienas citas profesijas, kurā redzētu. Nezinu, ko darīt. Lielākā daļa preikšmetu ir super - komunikācija, psiholōģija, žurnālistika and the like, bet ievirze nepareizā. Pakaļa pacelta pārāk augstu, lai spētu pār to pārlēkt.

     Super, un Jelgavā tagad arī paceļ cenas autiņiem. Kvalitāte sūdīga, cenas tik kāpj debesīs.. Ēh, kādreiz 15 santīmi par biļeti likās dārgi. Un zāle zaļāka, protams.

     Starp citu, par sabiedrisko turpinot.. Pēc šorīt redzētās ainas* es laikam vairs neriskēšu braukt bez biļetes Rīgā, ja nu vienīgi brīvdienu vakaros. Tā neomulīgi redzēt, kā seši zaļās vestēs tērpti cilvēki aptur tramvaju parka vidū un iebrūk tajā. Literally, vienlaicīgi iemetās pa visām durvīm un ņēmās pārbaudīt biļetes. Sprukt nebūtu kur, zaķīt.

*Pieņemu, ka gan jau tā sen jau notiek, vienkārši man pirmo reizi sanāca redzēt.