12:32 amCerības [sk. iepriekšējo ierakstu] nepiepildījās tomēr.Seriously, es gribu iemācīties lasīt domas. Izrādās, visa šī jaukā [tas, protams, sarkasms] klusēšana bija [ir] tāpēc, ka viņam jātiek galā ar sevi. Nemaz nerunājot par "wtf? par ko džekam tā pēkšņi vajadzētu tikt skaidrībā, ka jāignorē?!" un, ka man šāds notikumu pavērsiens saistās ar nepatīkamām atmiņām, lielākais rūgtums ir par to neinformēšanu. Pat atkārtoti un tieši jautājot, atbilde bija tas pats jaukais klusums, līdz šodien man beidzot tika pateikts, kas notiek. Ēh, dzīve būtu vienkāršāka, ja džeki mācētu runāt. Biju līdz Rīgai aizlaidusi šovakar. Teikšu, kā ir, - ne Staro Rīga, ne uguņošana mani tā īsti neiepriecināja. Un līdz ar to mani biedē tas, ka šķiet - es notrulinos. Turpinājums par tēmu #1. Ziņkāre, kuru cītīgi cenšos iestumt atpakaļ, lien ārā. Gribu zināt, kas notika, ko viņš [pār]domā, etc.  |
What does not kill you, makes you stronger.
November 19th, 2009
05:12 pmQ: Ko SoftDB gandrīz vienmēr dara divas stundas pēc iešanas gulēt?A: Joprojām vārtās pa gultu bez miega pazīmēm. Njā, tāds, lūk, režīmiņš. Bet no rīta man bija ārkārtīgi jauks [lai arī... khmm.. ne-normāls] sapnis, no kura mamma mani pamodināja labākajā brīdī pilnīgi bez jēgas. Tā vietā, lai mani rautu ārā no sapņa, viņa būtu varējusi pagriezt savu skatienu 90° leņķī pa kreisi un atbilde būtu bijusi rokā, bet nē, jāmodina. Pēc tam, protams, turpinājumu vairs nevarēju redzēt, a tā gribējās, damn... Un tagad, vakarā, uznāca kaut kāds fucking feeling atkal. Laikam vakardienas dēļ. Mājupceļā iegāju veikalā, lai nopirktu vīnu, bet iznācu ar Kubuš lielo sulu, šokolādi un mandarīniem. Mīlu sevi tomēr. |
05:48 pmCeturtdienas skolā ir tādas kontrastu dienas. Divas lekcijas - viena pie pasniedzēja, kurš besī visvairāk, un otra pie šobrīd mīļākā pasniedzēja. Un, seriously, man ļoti patīk manas atcerēšanās spējas. Šīsdienas kontrōldarbam sāku lasīt pierakstus tikai vilcienā un pirmajā lekcijā mazliet palasījos, kas rezultējās ļoti skaistā kontrōldarbā, no kura izejot, man nebija nepatīkamās "kāpņutelpas efekta" [kā to nodēvēja tas pats labais pasniedzējs] sajūtas, proti, uzrakstīju visu tieši tik daudz, cik zināju un pierakstos bija, un vēl mazliet vairāk. Un pāri palika kaudze zināšanu, ko nevajadzēja.Toties ar rītdienas mājasdarbu tik saldi neies. Būtībā kontentanalīze vienam nopietnam laikrakstam vai ziņu izlaidumam. Iečekoju, kas par zvēru ir kontentanalīze, un sapratu, ka bez parauga neuzrakstīšu. Lai gan pasniedzēja arī labā, lol. Uzdod mājsdarbu, kurā jāizmanto līdz šim reāli nekur nepieminēta metōde, un pat neapraksta to kaut vai vispārīgi. Kas jādara, kāds formāts, apjoms. Pamatlietas! Heh, laikam nerakstīšu. Sen nav seriāls skatīts, kā nekā. |
Powered by Sviesta Ciba