01:37 pm"The most destructive element in the human mind is fear." (Dorothy Thompson)Šķiet, šī ir viena no retajām reizēm visā manā dzīvē, kad esmu pilnībā izjutusi to, kā ir, kad "kā akmens no sirds noveļas". Beidzot saņēmos izdarīt to, kam man pietrūka spēka kādus 2 mēnešus - sameklēju netā, kas īsti ir plankumi man uz ādas. Ņemot vērā visas tās apkārtesošās runas par vēzi 'n stuff, man bija nenormāli bail. Nu un stulbākais, protams, ko šajā situācijā varēju darīt, ir nedarīt neko un turpināt krist vieglā panikā ikreiz no jauna. Kaut kāda fakin stulba apgrieztā psiholōģija vai arī elementāra vēlme aizbēgt, ignorēt, nezinu. Lai vai kā, pēc šī rīta briesmīgajām domām es beidzot saņēmos kaut ko darīt. Yay. Izrādās, vienkārša ādas slimība, pazīmes atbilst pilnībā [pārbaudīts vairākkārt]. Beidzot vismaz varēšu mierīgi pie ārsta pierakstīties. :D Un mazliet lokālākā laika mērogā, proti, pēdējās dienā, mani ne uztrauc, bet drīzāk pārsteidz Māris, un, kas jautrākais, - tētis par Māri. :D Jautā šo to, izsaka savus smīniņ-komentus vai arī tikai smīniņus, bet visam pa vidu Māris uz manu puspajokam ierosinājumu braukt skatīties krītošās zvaigznes kaut kur, atbildēja, ka 'viņam reālu variantu, kur, nav, tāpēc brauksim, kur es zinu'. Man smadzenes [lōģiskās] atsakās šito saprast. Vēl arī teksts, ka nākamreiz uz dāču jāpaņem kompis līdzi noskatīties Groundhog day, ko es vakar jau atkal skatījos [patīk kaut kas tajā filmā], jo viņš viņu nav redzējis. Lieki piebilst, ka es nekādas iniciatīvas vai mājienus par to, ka varētu vēl kaut kad uz dāču, neizteicu. Plus, visādi citi mazi sīkumiņi.. Ak, un nemaz nerunājot par pašu principu - SMS - cik atceros, viņš kaut kad teica, ka viņam nepatīk sms rakstīt. Wtf? Viņam kāds telefōnu nospēra, vai? :D |