03:25 amkhem. neizteikshos, bet tas nebija smuki. nochatojàm vakaru pa sms, izdomàjàm braukt uz dàchu uzpìpét, parunàties 'n stuff.. tà nu panjému mashìnu, izmetu nelielu lìkuminju, tad shamais pazùd un pèc kàda laika pasaka, ka nu 'es pie privàtajiem esmu'. un vél jautà, cik ilgi es vél bùshu augshà. pff. labi vismaz, ka nenjèmu mashìnu vinja dèlj, bet gan sevis, a to anormàli ilgi nebiju braukusi, kur nu vèl naktì. pretéjà gadìjumà es apvainotos pamatìgàk. mazàkais, ar ko vinjsh tiks cauri, bùs rìt katalòga piegàde tieshi màjàs. màris, blje. |
What does not kill you, makes you stronger.
August 9th, 2009
07:28 am"Happiness does not consist in things, but in the relish we have of them." (Francois duc de la Rochefoucald)Ha, ha, uzminēt, kas notika tālāk šonakt nav grūti. Bet vienu gan es nesaprotu. Kāpēc ar pašu skūpstīšanās procesu neiet baudāmi, par spīti tam, ka gandrīz viss pārējais ir labi. T.i., tehniski es saprotu, kāpēc, bet kāpēc tam tā vajadzēja būt? Ēh. Taču interesantāk ir tas, ka tētis ir pasācis viņu pieminēt [, kamēr es viņu esmu pieminējusi tikai pāris reizes pēdējo 2 mēnešu laikā]. Tad tētis no visiem manējiem par viņu pirmo pajautā, kur šams studēs, tad vakarā, kad rakstīju sms, jautāja: "Kam tu tur raksti? Nu ne jau Mārim?" [un es patiešām viņam rakstīju], un tā vēl bija tikai šodiena.. Viņš ko, domā, ka starp mums kaut kas ir, vai? :D Tb, nav jau tā, ka nebūtu, bet īsti tā, ka ir, arī nav. Pasnaudām dārzā, turklāt vēl pēc braukšanas īsti miegs nenāk. Taisni vai nezinu, ko darīt. [Kaut arī zinu, ka aizmigšu drīz pēc ielīšanas gultā.] |
05:45 pm"The amount of sleep required by the average person is five minutes more." (Wilson Mizener)Argh, gribu gulēt. 9 stundas miega, bet pamostos pārākajā noguruma stadijā, kas nepazūd. Miegs nāk. Nevarēja tā būt 12 stundas agrāk? Vismaz pa īstam pagulēt būtu dabūjusi. Turklāt, šitais pēdējais sapnis nebija no tiem patīkamākajiem. Sapņoju, ka pilsētā sācis darboties kaut kāds noziedzīgs grupējums ar maģijas piesitienu. Tā nu visi tie uzbrukumi, konstantās bailes par dzīvību, vēlme aizbēgt... Atceros to nenormālo paniku, kad zvanīju uz 112, kamēr pie durvīm zvanīja kkas no viņiem. Pē, šitādi sapņi ir visnepatīkamākie. Un pamodos arī ar sapņa cienīgām izjūtām - nenormāli sāpošu plecu, uz kura kaut kā nepareizi gulēju, tā ka kādas 10 minūtes mēģināju pagriezties uz muguras, bet sāpēja katra kustība. P.s. Tikko atcerējos, ka man ir vakardienas čipsi un alus, ko pēc Māra teksta, ka dzert nevajag, lai varētu braukt, tā arī noliku malā, kā arī kōla, ko nopirku, kamēr braukājos. Tātad vismaz nemocīšos badā, neskatoties uz to, kas ir atstāts virtuvē [jo tur es vēl neesmu bijusi]. :D |
Powered by Sviesta Ciba