10:45 pmVienā vietā "Vara ratos" ir rakstīts par cilvēku istabām. Tieši neatceros, bet vakarnakt tas lika man uz brīdi atrauties un padomāt, kas tad man savā istabā tā īsti patīk. Visai pārsteidzoši, bet visvisaugstāk savā istabā vērtēju to ierāmēto zīmējumu. Augstāk par datōru, mūzikas centru, lupatiņām, grāmatām, gultu uz da visu pārējo, kas vien tur ir. To saprast bija maigi izsakoties šokējoši. Nekad iepriekš nebiju tā aizdomājusies par ierasto man apkārt. Viss vienkārši liekas pašsaprotami. Otrajā vietā ierindojās aizvēsturiskos laikos [pirms vismaz 5 gadiem] pie griestiem pielīmētie mazie spogulīšu gabaliņi, kam seko NY Centrālparka plakāts. Sapratu, ka man vistuvākās ir MANAS lietas. Tas, ko pati esmu izdomājusi, ko pati esmu izdarījusi. Plakāts iepatikās veikalā - nopirku un kādu stundu čakarējos mājās, lai pielīmētu. Par griestiem sensenajos laikos izdomāju, ka pārāk garlaicīgi un parasti - paņēmu eglīšmantiņu/sirsniņu, noskalpēju viņai nost spoguļgabaliņus un salīmēju, kamēr mājās neviena nebija. Atceros mammas pārsteigumu, kad ienāca istabā. It kā sīkums totālākais, bet mans. Tāpat arī visi tie uzraksti uz sienām un paklāja. Nu un zīmējums - tā ir absolūti mana mīļākā lieta istabā. Wnk patīk.Tā dīvaini mazliet. But then again - loģiski, jo pārējais ir aizstājams. Sākot ar datōru un beidzot ar rōzā hūdiju. Bet to zīmējumu neuzzīmēšu vairs nekad. Tur ir dzīve, ko vēlos, un tā ir vienreizēja. In conclusion, idejas nopirkt nevar, tās īsteno tikai vienu reizi. Otro nav vērts. Tāpēc moš es tās vērtēju tik augstu. [Imho, protams.] |