What does not kill you, makes you stronger.

Šorīt pamodos ar domu, ka jāaizbrauc beidzot uztaisīt viena bilde, kurai vajag zilas debesis un jaukus mākonīšus [nū kā vakar bija]. Pamodos, atvēru acis, paskatījos pa logu un ko es redzu? - fakin pelēku viendabīgu mākoņu masu. Tā ir izcila cūcība. Cerams, rīt/parīt zilās debesis atgriezīsies. 

Viss, basta, šodien beidzot projekta filmas pirmizrāde dalībniekiem. Īpaši apmierināta ar galaproduktu neesmu, bet, ņemot vērā apstākļus un organizāciju, filma bija laba. Pieļauju, ka Elga ieplānojusi vēl kko bišķi palabot vai piefilmēt klāt, cik mēs ar viņu runājām. Protams, arī šovakar organizācija bija izcili labā līmenī - galvenais koordinatōrs ieradās ar 10 min nokavēšanos, tad pēc filmas apmēram pusstundu bija tāds sviests, ka šamais rakstīja un drukāja tjip projekta noslēguma anketas, bet pārējie baros runājās. Līst kādam no tiem grupējumiem klāt man tobrīd gribējās vismazāk, bet tā sajūta, ka citi tevi žēlo par autsaiderismu, ir pretīga. :D Toties viena offtopic meitene, kas nepiedalījās projektā, teica, ka es viņai liekoties baigi pazīstama. Acīmredzot, arī viņa ir tikusies ar manu dubultnieci. Ā, un vēl - plakāta filmai nav. Jautrība sākas tajā, ka šķiet, ka viņu taisīšu es. Nu vismaz ja viņi neizdomās ko citu. Protams, tīri ideju kā tādu un bildes man iedos, bet enīvei bišķi bail. Centīšos paŗāk pa savam netaisīt, lai varētu pēc tam aizbildināties, ka man tā lika.  

Pirms rakstīšanas man bija tas izcili pretīgais stāvoklis, kad iekšā viss vārās, enerģijas pārpilnība, bet tai pat laikā tā, ka negribas darīt pilnīgi neko. Un vēl bišķi stresa paliekas pēc rakstīšanas viņam. Vsp man nepielec, nafig tā bija. 9 mēnešus to vien darījām skapī kā čatojām visu laiku, bet tgd... Grrr... Sajutos nožēlojama bišķi. 

Vēl atļaušos šovakar pažēloties par tādu cūcību kā manu izturēšanās veidu citu džeku sabiedrībā. Kamēr bijām kopā, viss ok, chilloju un jūtos brīvi ar citiem. Arī Māri. Vasarā, teiksim, easy varēju ar viņu pavadīt laiku un bija ok. A tgd, kad viss ir izjucis un es atkal esmu bez neviena, automātā sanāk kkāds gļuks. Es vairs nevaru tā brīvi ar viņu runāties utt, jo neapzināti izturos pret viņu kā bezmaz vai randiņā. T.i., ne kā pret draugu, bet kā pret džeku. Tas pats arī ar citiem, wnk vakar es šito visu fakin padarīšanu izcili labi sajutu. Ko lai dara, lai tā nebūtu..? [Variants kkur laukos dabūt džeku ķeksīša pēc atkrīt. :D] Yeah, vēl viens mīnuss šībrīža statusam – nespēja normāli komunicēt ar džekiem, kas nav pārāk atbaidoši. Jūtos kkā... tendēti. :D