| .... viizija .... |
10. Nov 2004|02:32 |
|
Bija gan viizija, kas mani iedvesmoja... Es no pasakas teeliem. Sieviete ar vieglu kleitinju, pat ne kleitinju, tas kaa riita svaarks kaadus gs. atpakalj. Kruushu dalja mazliet savilkta, zem kruutiim lenciite, tad uz leju taads pliivojosh garsh gabals aiziet... bet tas nav apspiileets... Eju es pa mezhu, kursh ir zaljsh un redzu, ka dziivs.. tas noteikti ir dziivs.. tik' nedzirdu tos putnus.. Tas ir agrs agrs riits.. jaa, man ir basas kaajas un rasa ir manaama zaalaajaa... taa ir sajuutama... manam gaajienam ir noteikts meerkjis. Es eju uz mezha ezeru nopeldeeties. Piegaajusi pie ezera, es redzu, ka tas ir paarklaats ar miglas kaartinju... viss tik dzidrs.. tik labi smarzho.. taads saviljnjojums paarnjem mani.. es pasmaidu.. taa viegli nosliidinu kleitinju un ielecu uudenii... jaa.. kaila. Es juutu sho dzestro, atspirdzinosho uudeni, kas apvijas ap manu kjermeni.. bet nee, tas nav tik auksts, lai uzmestos zosaada.. tas ir patiikams.. un es to izbaudu.. peldot ar plashiem veezieniem.. Nee, man negribas pat aaraa kaapt.. Es izkaapju.. uzvelku savu vieglo kleitinju, kura paliek mitra no mana slapjaa kjermenja, bet mani tas netraucee.. Es neeju prom.. es apseezhos uz koka saknes un seezhu... Vai es kaadu gaidu? Nee. Un es neveelos tikt trauceeta... Neveelos... |
|