| naakamaa riita monologs... |
7. Nov 2004|14:55 |
... bet nākamajā riitaa... Nee. Jau naktii, es juutu bezgalīgu mīlestību pret Tevi... bet par ko? Man ir ārkārtējas bailes no shaada jautājuma – par ko Tu miili vinju? Man paaris reizes viens cilvēks uzdeva sho jautājumu... un... es nespēju atbildeet... es saaku gvelzt visādas muļķības – tur laime, uzticiiba, patiesums utt. Taas visas ir muļķības!! Da kaads tur patiesums? Ja es patiesi buutu patiesa pret Tevi, man nebuutu tas viss jaaizsaka rakstot, es to varētu pateikt Tev pasham... Un kaada veel tur laime? Jaa, es esmu laimīga kopaa ar Tevi biezhi vien, bet es nevaru teikt, ka Tu mani padari laimīgu, nee... taa nav...
Uzticība? Nezinu... manuprāt, par to vismazāk man ir tiesības runaat... nee, es neesmu Tevi krāpusi reaali, bet domaas.... domaas es Tevi kraapju jau neskaitāmo reizi... taa tachu arii ir krāpšana!
Es tik tiešām nevaru atbildeet, par ko es Tevi miilu. Tikai zinu to, ka miilu... un... bez Tevis nav man tuvaaku cilvēku sheit...
Taadeelj atkal jau es atgriezhos savaa dziivee, kur es miilu Tevi... kur shii teema netiks izrunāta... liidz nākamai reizei, vai nākamai... liidz atkal man taa visa buus par daudz... jo tikai tad es varu par to runaat... tikai tad es varu to paciest atkal, ka tu luudz man piedoshanu... pats nezini par ko... |
|