| Tēvs |
5. Dec 2004|11:15 |
Šodien mans tēvs brauks! Bāc! Ciest nevaru! Nevaru ciest ne viņu ne viņa klātbūtni. Būšot veselu nedēļu. Ceru, ka viņš pamanīs manu attiesksmi un ātri aizbrauks. Veselu nedēļu būt līdzās tēvam! Brr..... drebuļi pārņem mani... man viņš ir pretīgs... es ienīstu viņu.... viņš nav mani pelnījis par savu meitu... viņš nav pelnījis sevi saukt par tēvu... Es ciest nevaru, ka mamma lūdz lai esmu laba pret viņu... bāaaccc... kā es varu būt laba pret viņu???? ja man viss kaitina, ko viņš dara, riebjās viss kam viņš pieskarās... es ienīstu viņu...ienīstu ienīstu...
Es zinu to visu, ka tā atču nevar pret savu tēvu... bla bla bla utt. jo citiem tāda vispār nav utt. Bet kā jau mēs zinām šo teicienu - sirdij nepavēlēsi - kas parasti tiek attiecināts uz mīlestību, bet šajā gadījumā arī uz naidu. Es ilgus gadus mēģināju viņu iemīlēt... līdz sapratu, ka tas ir beztolks... nezinu... varbūt... kādreiz... bet varbūt arī ne...
Man pofig... |
|