urn:lj:klab.lv:atom1:sobridsobridsobridsobridnepratiigs@inbox.lvsobrid2019-05-04T14:25:13Z2019-05-04T14:25:13Zurn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:129842019-05-04T17:22:002019-05-04T17:22:002019-05-04T14:25:13Z2019-05-04T14:25:13ZŠodien piesardzīgi ar pārrakstīšanos. Ir starpība: "Baltā galdauta svētki" vai jau slidenāk - "Balto galdautu svētki" vai pavisam tricky - "Balto galdauta svētki".urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:127642019-04-26T11:01:002019-04-26T11:01:002019-04-26T08:04:07Z2019-04-26T08:04:07ZAk jā...un vēl...vakar, rajonā protams: braucu un tūlīt jāgriež pa kreisi. Melnais kaķis iekārtojies tieši aiz pagrieziena un vēro. Cerēja, ka braukšu taisni vai arī labi apzinās savu vietu lietu jaunajā kārtībā?urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:123162019-04-26T10:57:002019-04-26T10:57:002019-04-26T07:58:33Z2019-04-26T07:58:33ZMelnajā Trampaurn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:122152019-04-25T10:58:002019-04-25T10:58:002019-04-25T08:01:21Z2019-04-25T08:01:21ZTad nu lūk. Esmu savā rajonā. Skatos - melns kaķis. Nu tas jau tā - bieži, nekā tāda. Sēž un neskrien pāri ceļam. Ārēji viņam viss pofig. Sēž tur kaut ko ar sevi un savā nodabā (varbūt izliekas vai arī lasa Cibu un zina par ko runa (skatīt iepriekšējo teksta bīdījumu)).Par kaķiemurn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:117862019-04-16T15:03:002019-04-16T15:03:002019-04-16T12:14:40Z2019-04-16T12:14:40ZTagad būs tā:<br />Pirmīt rakstīju par tiem kaķiem. Melnajiem. Šodien atkal viens pārmauca pāri ceļam. Nekas neierasts manā gadījumā, protams. BET! Tas nebija mans rajons!!! Wtf. <br />Tātad. <br />Turpmāk atkaitīšos šeit par katru manu ceļu sķērsojošo melno kaķi. Ja jūs, kaķi, šo lasāt - ļoti labi. Pacentieties izbojāt manu plānu un beidziet vienreiz šito ieradumu. Tas jums kā tāda atkarība vai kā? <br />Vobšem - es būšu ieguvējs jebkurā gadījumā. Ja statistika smuki krāsies, tas būs kā tāds apstiprinājums tam, ka ar mani melnie kaķi notiek savādi bieži. Vismaz tas tad būs kaut kā zinātniski konstatēts, un interesenti varēs pētīt. Vai nepētīt. Bet vismaz būs, ko nepētīt. Ja tā izrādīsies tikai mana iedoma - arī labi - tas, savukārt, nozīmētu, ka nekādi sūda kaķi manas gaitas vairs bieži vai reti nemaz nešķērso. <br />Kaķi? Dzirdat? Es eju ielās nu jau citādāks nekā parasti. Esmu sagatavojies. Tagad divkārt apsveriet, vai ir vērts skriet. Uzskatiet, ka šis ieraksts ir verbāls melnais kaķis, kas pārskrien pāri visu jūsu nodomu ceļiem tur, kur eju es.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:115372019-04-14T23:33:002019-04-14T23:33:002019-04-14T20:42:49Z2019-04-14T20:42:49ZMan bieži pāri ceļam bizo melni kaķi. Varbūt vienkārši tāds rajona genofonds. Lai jau tā būtu. Mani, protams, kādu no tiem sastopot, piezogas māņticība. Eju ielu otrās pusēs, mēdzu pabiedēt. Dažreiz domāju - ar nelaimi vajag draudzēties, tā noteikti būs labāk, nekā nomīzt un ļauties tur kaut kādam liktenim - tāpec mēdzu ar tiem minkām aprunāties. Viņi ar mani nē. Neko darīt. <br />Lūk. Šovakar atkal viens grasījās vicot pāri manai iecerētajai trajektorijai. Nolēmu - ej dirst, man pofig, un arī nav ko man ar nelaimes vēstnešiem tur runāties. Tā darīšu arī turpmāk, jo nešķīstenis pagriezās un aizgāja atpakaļ savā tumsā. Protams, nākamreiz secināšu, ka metode nedarbojas un ka pie vainas ir tas, ka to izstāstīju visai cibai. Tādi tie kaķi ir.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:112712019-04-14T07:40:002019-04-14T07:40:002019-04-14T04:54:53Z2019-04-14T04:54:53ZLabrīt. Sapņoju, ka man gultas virsma ir arī ūdens virsma. Tieši zem gultas / ūdens virsmas uz sāniem saulītē aizmigušas guļ divas līdakas. Paralēli viena otrai. Diezgan lielas. Es cenšos tās izmakšķerēt...neatceros, ar ko, bet ne ar rokām. Pats - turpat kaut kur gultā sēžu vai levitēju. Bet kaut kā tās līdakas visu laiku, lai arī laiski guļ, vienmēr pārvietojas uz kādu citu vietu, un nekāda izmakšķerēšana nesanāk. Un kā gan lai sanāk, ja viņas pat nedomā ķerties pie izmakšķerēšanās.<br />Vēl atceros, ka nodomāju, ka, nez, ko darīšu, ja izvilkšu. Būs jātīra, jācep...tad vēl visas tās asakas...vēl tagad atceros , kā sapnī mutē sajutu ceptas līdakas garšu. Nekāda lielā kārdinājuma uz to nebija. <br /><br />Makšķerēšana mani nekad tā īsti nav aizrāvusi. Tad, ja visu iedod rokās, noliek krastā vai pie āliņģa - jā, tad esmu varējis dažu stundu nosēdēt. Bet pats ierosināt iešanu uz dìķi vai upi...to laikam ne. Varbūt jāpamēģina. Man liekas, ka šodien tam procesam varētu piešķirt jau gluži citu saturu. Šo gan vairāk prāts nekā sajūta saka.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:111152019-04-10T22:43:002019-04-10T22:43:002019-04-10T19:44:36Z2019-04-10T19:44:36ZTavi vārdi man<br />Nestāsta neko. <br />Varbūt labāk tos<br />Ir dzīvoturn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:109972019-04-10T17:35:002019-04-10T17:35:002019-04-10T14:55:32Z2019-04-10T14:55:32ZEs sāku prast justies labāk. Ja neprastu, es justos pilnīgā, pilnīgā pakaļā. Nu...piemēram, pirms gada es noteikti būtu totālā autā. Tagad man ir izvēle, kur iecepties vai neiecepties un ir brīdis saprast.... Protams, ka cepinošās domas smuki rotē apkārt un piedāvā ar sevi veidot tuvākas attiecības. Tagad drošāk ar tām krāmējos vai arī ...paeju malā un palaižu kaut kādā melnajā caurumā, jo nav laika ar tām krāmēties. Nu labi..šo vēl mācos. Prāta doks saka, ka dažu mēnešu laikā es pavisam citādi pakāpeniski esmu sācis kustināt sarunas un sevi.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:106812019-04-02T19:26:002019-04-02T19:26:002019-04-02T16:29:35Z2019-04-02T16:29:35ZIekāpt vilciena vagonā, no kura pirms 20 sekundēm visi izkāpuši, apsēsties vecā standarta krēslā, kas parvilkts ar dermantīnu, un ar muguru un dibenu sajust siltumu, ko sēdeklī atstājusi kāda nezināma persona.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:104662019-04-02T14:23:002019-04-02T14:23:002019-04-02T11:43:17Z2019-04-02T11:43:17ZEs nojaušu, ka rakstīt par savām attiecībām vai tiksanu tālāk no beigušām attiecībām nav dikti seksīgi, jo neskan diez ko brīvi un pievilcīgi. Bet tas nekas. Man tagad pievilcība mazāk interesē. Vai nemaz. Īsti nevaru šobrīd neuzrakstīt - vai nu lai padalītos, vai nu lai atdalītos no tā, kā un kas bijis - vēl nezinu kāpēc rakstās. Bet jāraksta. <br />Man ievadi mēdz būt garāki par iztirzājumiem. Varbūt tā jūtos drošāk. Iztirzājums, redz, ir īss - redzēju Tevi sapnī. Svarīgākais, ko atceros - Tu biji ļoti, ļoti labsirdīga un smaidīji. Bet smaidīji skumji, un Tev nobira asara. Bija tur vēl šis tas, bet šis bija tik spilgti, ka pamodos. Iespējams, no apziņas, ka toč tev pilnīgs turn off ar mani. Nomodā man talkā nāk prāts un dažreiz piedomā Tev klāt arī ko nejauku. Sapņos - neatceros nelāgas sajūtas par Tevi. Pirms Tevi tādu skumjsmaidošu ieraudzīju tagad - jaunākajā sapnī, biju pajautājis: "Kā Tu jūties?". Tu pasmaidīji, tad tā asara...un es ar līdzigu smaidu atbildēju: "Man ir līdzīgi." Viss. Acis vaļā. <br />Atceros, ka par manis redzēšanu savos sapņos man pāris bijušās šad un tad stāstījušas. Un mani tas pat savā ziņā ir besījis - tipa, lieciet taču mani tajos sapņos un vispār mierā. Kas bijis, tas bijis un dzīvojam tālāk. Tādēļ arī Tev nestāstīšu sapni. Tas paliek šeit.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:100622019-03-29T15:53:002019-03-29T15:53:002019-03-29T13:55:37Z2019-03-29T13:55:37ZEs esmu lēns. Un tad, kad kaut kur pie kaut kā piešaujos, tad izbaudu, ka varu būt gana ātrs. bet tas tikai standarta situācijās. Dažādi tie cilvēki. Vien nedaudz skumji dažreiz, ka tie, kuri ātrāki īsti nespēj pieņemt to lēnumu. Nav, protams, tāda pienākuma, bet tāpat skumīgi. Jo tie ātrie tomēr ir tik interesanti :).urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:97622019-03-28T11:54:002019-03-28T11:54:002019-03-28T10:04:24Z2019-03-28T10:04:24ZTas, protams, notiek neapzināti un visu laiku, bet nupat smuki piefiksēju brīdi, kā prāta konstrukcija sakustināja ķīmiju ķermenī (šajā gadījumā nedaudz eiforisku un, protams, sagaidošu..hah haha...hahaaa). Labi, ka piefiksēju. Citādi sekotu savāda cerēšana, un turpat arī tā būtu jāsāk apgraizīt, jo....realitāte tai prāta konstrukcijai tikai kā iedvesma...nekāda cita sakara ar notiekošo. <br />Citiem vārdiem - nesasapņojos. Ā..nē...vēl precīzāk - sasapņojos, bet to pamanīju un pat īsti nekāvu nost. Vnk bija iemesls par to labdabīgi pasmīnēt. Tā, ka pat acis pasmaidīja, ne tikai mute :).urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:96912019-03-27T20:26:002019-03-27T20:26:002019-03-27T18:28:29Z2019-03-27T18:28:29ZIzlasīju, ko esmu agrāk viņai rakstījis. Nu joks tāds. Tas tiešām var nošķebināt :). Rāmu garu turpinu mācīties pats no sevis. Labs spogulis esi bijusi. Paldies. Žēl, ka pirms tam sevī neesmu mācējis paspoguļoties. Tas it nemaz nekaitētu.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:93262019-03-27T11:50:002019-03-27T11:50:002019-03-27T09:52:59Z2019-03-27T09:52:59ZĻauj man nožūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot. <br />Ļauj man izžūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot. <br />Ļauj man nožūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot. <br />Ļauj man izžūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot. <br />Ļauj man nožūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot. <br />Ļauj man izžūt, ļauj man,<br />Ļauj man izgarot.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:90142019-03-27T11:42:002019-03-27T11:42:002019-03-27T09:43:20Z2019-03-27T09:43:20ZUn garām mums slīd<br />Sapnis, no kura daļa ir īsta.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:87552019-03-27T11:04:002019-03-27T11:04:002019-03-27T09:05:19Z2019-03-27T09:05:19Zto es nosapņoju pa īstamurn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:85452019-03-20T22:51:002019-03-20T22:51:002019-03-20T20:55:17Z2019-03-20T20:55:17ZA smuki tas Filips sakustina, smuki:<br /><br />Visi tevī, visi tevī, visi tevī samīlējušies. <br />Mēs esam brīvi, mēs sniegavīri. <br /><br />Visi tevī, visi tevī, visi tevī saindējušies. <br />Mēs esam brīvi, mēs sniegavīri.<br /><br /><a href="https://martasasinis.bandcamp.com/track/sniegav-ri">https://martasasinis.bandcamp.com/t<wbr />rack/sniegav-ri</a>mežāurn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:83842019-03-20T10:34:002019-03-20T10:34:002019-03-20T08:44:56Z2019-03-20T08:44:56ZBiju pārgājienā. Atkal citos nekurienes mežos. Bija vairāki tādi brīži, kad no takām vai ceļiem iegāju mežā - pārģērbties, no lietus paslēpties, pačurāt, apsēsties un ieēst, kaut ko nobildēt. Un sagadīgi, ka vairākreiz tieši tajos brīžos kāds devās garām un mani neredzēja. Es tur stāvēju vai tupēju kopā ar savu ar mugursomu dažu metru attālumā, nekustējos un skatījos. Piemēram, tieši man iepretim apstājās auto, izkāpa jauneklis, nopētīja auto meža vidū, pārmija dažus vārdus pa telefonu, tad vienkārši pastāvēja un padomāja, iekāpa atpakaļ mašīnā un aizbrauca tālāk. Un nezināja, ka turpat -pilnīgas nekurienes vidū - pie koka stāv vēl viens cilvēks. Negribēju biedēt. Stāvēju un skatījos. Un līdzīgi vēl vienu reizi kādu stundu vēlāk. Nedaudz tarkovskstalkerīga sajūta būtu, ja ik pa brīdim nelītu, nepūstu stiprs vējš, kādu laiku man līdzi diezgan zemu neriņķotu divi kraukļi, un aiz kalna neklaigātu pulciņš dzērvju.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:80062019-03-20T10:28:002019-03-20T10:28:002019-03-20T08:30:03Z2019-03-20T08:30:03ZTu zini, kā Tu jūties?urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:73082019-03-18T09:24:002019-03-18T09:24:002019-03-18T07:33:44Z2019-03-18T07:33:44ZGlīts sapnītis. Lasīju tādu kā absolūto timeline par divu cilvēku attiecībām. No visiem tīkliem, sarakstēm, možka arī domām. Tās bija Tavas attiecības ar to Tavu čomu, kas bija pirms manis. Faktus neatceros. Atceros, ka tur bija ļoti priecīgi teksti un fontus atceros - vieni no tiem, kuri IG storijos tiek piedāvāti. Šoreiz - sarkani uz balta fona. <br />Tagad domāju - nez, savus whatsappus, messengerus, google searchus un laikus....tos varbūt vajadzētu varēt nodot mantojumā. Lai lasa pēc tam, kam nu novēlēti vai vnk.sagadās mantot. Nav tas kkāds intelektuālais īpašums vienā brīdī?urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:71492019-03-17T21:00:002019-03-17T21:00:002019-03-17T19:04:01Z2019-03-17T19:04:01ZEs rīt visu dienu dodos pārgājienā. Kaut kur Kurzemē. Maršruts izdomāts. Vari nākt līdzi. Negribu daudz runāt. Jāiet būs kādas 6 stundas un agri jāmostas uz autobusu no Rīgas. Iešu arī tad, ja citu nebūs, protams.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:66672019-03-16T07:36:002019-03-16T07:36:002019-03-16T06:18:18Z2019-03-16T06:18:18ZVakar smuki redzēju piemēru sev un Tev ...tikai no otras puses. Redzēju, kā bija tad, kad centies man pateikt nepatīkamo "visu labu" pēc iespējas mīļāk, nesāpīgāk. Līdz ar to sanāca tā, ka saprast var dažādi. Es tiešām sajutu lielu siltumu, sajutu, ka man tieši otrādi - jābūt sasniedzamam, blakus...īpaši jau, jo zināju, ka Tu proti būt ahu-ahujenna (citāts no Šubrovska) patīkami tieša. Izrādījās, ka tas bija pilnīgs wrong guess, priekšstatos un wishfull thinking balstīts mans secinājums. Tu tiešām man teici - "piedod, bet ej tagad prom, TAGAD". Bet tas bija tik mīļi pateikts, tik smuki sanāca tads soft landing priekš manis, ka sapratu - esmu tiešām mīļš, tepat jāpaliek, tik mīļa esi (joprojām). Līdzigi kā žurka šajā multenē <a href="https://youtu.be/Iav6BNVoDkQ">https://youtu.be/Iav6BNVoDkQ</a><br />Izrādījās,ka mīļš varu būt arī tad, ja saprot, ka pietiek. Laba manh priekšstatu un stereotipu pārbaude. Nu zinu un saprotu, ka arī, ka arī tā var būt. Tobrīd tam bija ļoti neticami noticēt. Tik neticami, ka pielekšanas brīdī raudāju uz nebēdu. Ar noticēšanu joprojām grūti, lai gan neesam redzējušies nu jau labu brīdi. <br />Ak jā...kas tad notika vakar? Vakar, aizvakar un aizaizvakar kolēģei centos skaidri pateikt, ka man ir interešu konflikts konkrētā situācijā, un to un to es nedrīkstu darīt. Viņa, izrādās, to bija uztvērusi citādi un dažu dienu laikā man mīļi sarūpēja darbus tieši tajā virzienā. <br />Un tagad būs morāle: nevajas sūdus ietērpt miglā un batonos. Tā mīļi domātais saudzīgums beigās būs vēl lielāks aplauziens<br /><br />Šis, protams, tā plakani uztriepts teksts, jo stāstā vēl arī citas šķautnes un mezgli. Nu kaut vai tas, ka tas Tavs mīļums arī finišā bija īsts. Es ceru, jo tā jutu. Varbūt arī tas ir tikai mans wrong guess un wishfuls :))).urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:64392019-03-15T21:22:002019-03-15T21:22:002019-03-15T19:26:02Z2019-03-15T19:26:02ZKur var aiziet tā pamatīgi izbļaut visus sūdus, kas tagad iekšā burbuļo? Vajag vietu, kur nevienu netraucēju, neviens nedzird un neskrien palīgā, bet nav arī nekur baigi tālu no pilsētas. Paldies. <br />Un, protams, es labi zinu, ka miera no tā nebūs, ka tas ir citur. Bet vajag kaut kā to skumju emalju noplaisāt nost no sava eksterjera.urn:lj:klab.lv:atom1:sobrid:61842019-03-12T18:08:002019-03-12T18:08:002019-03-12T16:22:06Z2019-03-12T16:22:06ZMan vēl ir tik daudz, ko ar Tevi runāt. Un es zinu, ka brīdī, ja satikšu, būs divi varianti - vai nu runāšu par daudz, vai ne tuvu neizrunātu ne mazāko daļiņu no runājamā. Es gribu ikdienas šad un tad parunāšanu. Bet tādas nav. Un tā tas vienkārši ir. Ko lai iesāk ar to gribēšanu? Runāju ar sevi. Tas tiešām ļoti daudz ko dod. Nezinu, kurā no progresijām mācos - ģeometriskajā vai aritmētiskajā - bet nepārtraukti. Lēni, pakāpeniski un sev neraksturīgi pacietīgi. Varbūt tāpēc, ka esmu drošs par to, kā es katrā brīdī jūtos. Mācos nepagātnēt, mācos šeit-un-tagadot, mācos mierot, apzināties, nesteigt un priekot. Mācos domāt par domājamo, bet neļaut domām pārņemt sevi, drīzāk otrādi. Ir daudz citādāk nekā agrāk. Daudz citādāk nekā pat vēl pirms dažiem mēnešiem. Man ir runājamais un man ir arī klusējamais ar Tevi. Man ir laiks gan sev, gan laiks mūsu koptelpai. Tagad gan tajā paviesojos viens pats. Runājamo pierakstu telefonā vai šeit vai izrunāju ar sevi, cenšoties nedomāt Tavā vietā un savā ziņā cerot, ka Tu nedomā manā vietā. Mīļums nekur nav pazudis. Tas savādi. Tā agrāk nav bijis - tik vienkārši, saprotami, noturīgi un neprasoši (jā, zinu, no malas tā reizēm neizskatās). Mācos.