sapratu ka man ir diezgan nopietni veselības traucējumi.
kamēr Viņš gulēja es to sapratu.
redz. es nevaru aizmigt. lai cik nogurusi es nebūtu, lai kāda, kā es ielienu gulta zem segas acis kā pogas ir un galva skaidra un domas riņķī vien skrien un nemaz negrib nomierinaties. toties esmu spējīga atlūzt autobusa un aizbraukt līdz juglai, tā vieta lai izkāptu pie tirgus.
vēl es nevaru ēst normāli. kā es kautkcik necik ieēdu, man paliek slikti un sp vēders.
bieži sāp un reibst galva.
es domāju, ka jāiet prom no depo. un jāaiziet pie ārsta.
temperatūra konstanti pie 37,4 laikam tomēr nav īsti normāļi.

un man ļoti garšo krējums salātos gurķi+tomati.

gribu jaunas bildes sev. pa galvu visādas idejas maisās.
ta jau ir.
idejas ir, nekā cita nav.

es sapratu savas prasības fotoaparātam. man nevajag baigo kruto tehniku un ūber ūber. man vajag lai es varu noķert tos mirkļus, kas gadās, tās sajūtas aiz astes un man vajag lai bildes kvalitāte netraucē to darīt. jo galvenais jau ir vēstījums, tapēc es gribu pietiekami labu aparātu.
viss, protams, apstajas pie naudas.

varētu likties ka nauda ir mans mērķis. (un ta arī liekas, vismaz man ir prasīts) tā nav. redz. man ir tik daudz vēlmju un es patiesībā nespēju apmierināt pat pašas parastakās vajadzības, piemeram, nevaru atļauties nopirkt sev sejaskremu vai zeķubikses reizem. es biju sakasijusi diezgan lielu summu fotoaparātam, bet atnāca ziema un man vajadzēja nopirkt drēbes, lai nenosaltu. un to vajadzību ir tik daudz, ka uzskaitīt vispar nav iespējams, tapēc es to apzīmēju ar vienu vārdu - nauda. tapēc es gribu labāk apmaksātu darbu, kas aizņem mazak laika un ir normālās darbastundās vai vislabāk ar brīvu režīmu. jo man taču ir jāmācās nākotnei, jāmācās manam lielajam sapnim, manai mākslai, manām idejām. manam kino. manam teātrim.

rakstu tos konspektus skolai un klusiņām, klusiņām klausos mūziku. augšējā kaimiņiene dipina pa augsu smagiem soļiem un man ir paniskas bailes, ka viņa atkal nonāks lejā un izslēgs elektrību un viss sarakstītais kautkur pazudīs.

es dievinu Aspaziju.
garantētā katarse. un tas ir tik patīkami.

labojums. Dievinu Aspazijas dramaturģiju.

150 dienas līdz vasarai.

es esmu pārāk fiziska. par spīti tam, ka nelietoju savu ķermeni tik daudz kā vajadzētu es esmu fiziska. ļoti.
kopš kāda laika nespēju iedomāties sevi attiecībās ar vīrieti, bet bez mīlēšanās.
jo man vajag.
piemeram vakarrīt pēc bija tāda debessmannā sajūta un tas ir tas ko man vajag.

man ir problēmas atklaties emocionāli attiecībās. es to saprotu, zinu un aizstāju emocionalo saskarsmi ar seksu. tapēc esmu norakstāma.
paveicas vienīgi tad, ja otrs arī tāds maniaks ir.

dīvains ieraksts. bet es apņēmos šogad būt drosmīga maita.
jo arī tas ir tas, ko vajag.

un vel man vajag lai pasaka, kā izrādās. jo itkā es jau zinu ka ir, bet ja nesaka, tad reizem liekas ka nav.
ar tādiem vārdiem jau nemētājas.


+ man varētu nobrukt internets, citādi es nemūžam neko neizdarīšu ar tiem konspektiem.

nauda nav mans pašmēŗķis. galu galā es tacu esmu lasījusi Blaimaņa "Ļauno garu"

es sevi par daudz žēloju un par maz daru viskautko lietas labā. rīt nopirkšu vitamīnus.