Mākslinieka portrets
Pekss sasildīja pirkstus azotē, un drebuļi ātri pārgāja. Tad viņš rūpīgi piesprauda papīra lapu pie zīmēšanas dēļa un pagrieza lampu, lai tās gaisma nekristu acīs. Ar vienmērīgām kustībām viņš apzīmēja komiksu standartlapas kadrus, sadalīdams to sešās daļās, pie tam sestā daļa bija liela, visā lappuses platumā. Paņēmis zīmuli, viņš ķērās pie uzmetumiem, vienu pašu reizi atliekdams muguru, lai pieietu pie loga un paraudzītos lejup. Tad viņš atkal gāja atpakaļ pie galda un, kad dienas gaisma sāka dzist, pabeidza darbu tušā. Rūpīgi izmazgāja savu veco, bet vēl aizvien iemīļoto otu ''Vindzors Ņūtons'' un saudzīgi ielika penālī.
Pieņemamajā istabā kāds rosījās, it kā mis Finka vīkštos uz promiešanu, bet varbūt jaunā meitene bija atgriezusies ar nepieciešamajām detaļām. Katrā ziņā bija jau vēls, un Peksa laiks bija pienācis. Ātri, lai nepārdomātu, viņš pieskrēja pie loga, ar ķermeņa svaru sasita stiklu un lidoja lejup no divdesmit trešā stāva.
Mis Finka izdzirdēja sasistā stikla šķindoņu un griezīgi iekliedzās, tad, iegājusi studijā, iekliedzās vēlreiz. Martins rūkdams, ka troksnis neļauj viņam strādāt, gāja viņai nopakaļ, bet, ieraudzījis, kas noticis apklusa. Stikla drumslas nošņirkstēja zem viņa kājām, kad viņš izliecās pa izsisto logu. Lellei līdzīgais Peksa augums bija skaidri redzams pūļa centrā - viņa ķermenis, kas gulēja uz trotuāra malas, bija nedabiski saliekts.
- Mans dievs, mister Martin! Mans dievs, paskaties uz šo... - atskanēja mis Finksas drebošā balss.
Martins piegāja pie meitenes un viņai pār plecu ieskatījās pie zīmēšanas dēļa piespraustajā lapā. Uzzīmēts bija akurāti, izkrāsots meistarīgi.
Pirmais zīmējums bija Peksa pašportrets, kurā viņš redzams noliecies pār rasēšanas dēli. Otrā zīmējumā viņš sēdēja un mazgāja otu, trešajā - stāvēja. Ceturtajā zīmējumā mākslinieks stāvēja pie loga - reljefa figūra ar izteiksmīgu apgaismojumu no aizmugures. Piektais zīmējums bija perspektīva no iedomāta punkta augšā - cilvēks, kas gar ēkas sienu lido pretī bruģim.
Pēdējais zīmējums - ar skaidrām, šaušalīgām detaļām - bija sirmgalvis, kas saliecies un asinīm noplūdis guļ uz automobīļa pārsega, skatītāji ar izbiedētām sejām.
- Paskatieties, - ar riebumu teica Martins, kladzinādams pa rasēšanas dēli ar lielo pirkstu. - Kad viņš bija izlēcis pa logu, viņš nokrita ne mazāk kā divus jardus no automobiļa. Vai es neteicu, ka viņš nekad nav pratis zīmēt detaļas?
fragments no Harija Harisona stāstu krājuma ''Fantastiskā sāga''
