urn:lj:klab.lv:atom1:snikersradubleckpepperbleckpepperatradak@gmail.combleckpepper2025-12-31T11:00:47Z2025-12-31T11:00:47Zpeople pleaserurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:958922025-12-31T12:10:002025-12-31T12:10:002025-12-31T11:00:47Z2025-12-31T11:00:47Ziespējams to, ka es ģimenes priekšā nedroši spēju būt es pati, es apzinājos jau kādu 10 gadu vecumā, kad Latvijā kļuva populāri youtuberi, un es gribēju būt viena no viņiem. atceros, kā centos filmēt pirmos video un liku tos platformā, gaidīju, kad parādīsies pirmie skatījumi. toreiz bija tikai neliels satraukums, neliela nedrošības sajūta, bet nekas vairāk. tas bija kaut kas jauns. man ļoti patika, varēju ņemties stundām ar visu filmēšanu un montēšanu. man šķiet, ka tas, kas mani visai ātri apturēja bija tā nelielā nedrošības sajūta par to, kāda es esmu kameras priekšā un kāda dzīvē. visai neapzināti es analizēju nevis to, cik kvalitatīvs ir izdevies video, bet gan to, kā es runāju, kādus vārdus izmantoju, kā izklausās mana balss, kā es žestikulēju. neatceros, ka kāds mani vispār būtu kauninājis vai ko sliktu par to komentējis. gluži pretēji – labi atceros, kā mans brālis man pat teica, ka man labi sanāk, lai turpinu, bet mamma kādos svētkos pat uzdāvināja mini kameru. tomēr man bija sajūta, ka es esmu citādāka kameras priekšā un es ar to nespēju samierināties. bija jocīgi uz sevi skatīties no malas, un tā ir bijis vienmēr vēl joprojām. kaut kā tagad šķiet, ka tās lielākās bailes bija par to, ka (mani tuvākie) cilvēki pēkšņi atklās, kāda es esmu. <br /><br />kad nesen pie manas kolēģes uz darbu atnāca viņas mamma, bija sajūta, ka es pirmo reizi dzīvē redzu, ka cilvēks vispār neizmainās savas mammas/vecāku klātbūtnē. lai gan to noteikti jau esmu redzējusi iepriekš, par to reizi nevaru beigt domāt. viņa ir lielisks cilvēks, viņai patīk interesanti ģērbties, bieži valkā minisvārciņus, liek garus, krāsainus nagus. viņa izmanto daudz anglicismus. mēs esam vienā vecumā. ir sajūta, ka viņa nekad nav izjutusi šaubas, šādi izejot no mājas, parādoties cilvēkos (tai skaitā ģīmenē). un es nesaku, ka tajā vispār būtu kas slikts. viņa izskatās lieliski, viņa ir gudra, zinoša, ar labu humora izjūtu, interesantiem viedokļiem un skaidriem dzīves mērķiem. vienkārši kaut kas par to, ka viņa, piemēram, parādīja mammai savus jaunos nagus ar tropisko, hello kitty tematiku un to, ka viņas mamma paņēma viņas rokas, nopētīja un pateica "ak dievs, cik forši!", kaut ko izdarīja ar manām smadzenēm, kas gaidīja pavisam pretēju reakciju. varbūt tas nozīmē, ka manī ir kaut kādi iekšējie aizspriedumi? bet varbūt tie ir aizspriedumi, ko esmu piņēmusi no citiem cilvēkiem. jo man gribētos ticēt, ka man pret tādām lietām aizspriedumu nav. es priecājos, kad cilvēki sevi izpauž tā, kā viņi to grib. kad manas kolēģes mamma uzmērīja kreklu un jautāja man, ko es par to domāju, man nebija viedokļa. man nebija viedokļa tādēļ, ka es gaidīju kaut mazāko reakciju no viņas pašas, lai es vienkārši varētu to apstiprināt. <br /><br />es brīnos, jo man nekad tāda izpausmes brīvība nav bijusi. lai gan padsmit gadu vecumā arī mēdzu ļoti daudz eksperimentēt ar savu ārējo izskatu, ļoti reti saņēmu kādus komplimentus. cilvēki domāja, ka esmu dīvaina. un, lai gan es centos citu viedokļus neņemt vērā un darīt to, kas man liek justies labi, es no tā noguru. jo es cerēju, ka kādā brīdī man tiešām jau paliks vienalga, būt man pašai kļūst vieglāk, bet tas nenotika. es domāju, tas ir tādēļ, ka man apkārt nebija līdzīgi domājošu, atbalstošu cilvēku. izdarot jebko, kas kaut drusku izceļās, kas nav "basic" vai "normāls", kaut vai ierodoties savas draudzenes dzimšanas dienā ar divām astītēm matos, jutos slikti, jo, mani ieraugot, viņa vienkārši sāka smieties.<br /><br />tagad man ir ļoti atškirīgi draugi. tik atšķirīgi, ka man bija bail viņus visus saaicināt uz savu 18 dzimšanas dienu, jo zinu, ka nekad viņi viens ar otru nedraudzētos. zinu, ka no vienas puses tas ir labi, ka ir dažādi draugi. un man ir teikts, ka visiem jau ir dažādas, mainīgas personības. tomēr mani neliek mierā tas, ka es īsti nezinu, kāda es pati esmu, jo katram cilvēkam es pielāgojos tajā, kā es runāju, kā izturos, reizēm pat kā ģērbjos. es nesaprotu, kad es savu uzvedību sāku pielāgot sev apkārtējiem cilvēkiem?<br /><br />varbūt tajā video filmēšanā mani nelika mierā tas, ka tur es esmu tikai viens cilvēks. un es nemaz nezinu, kas tas ir par cilvēku.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:954532025-10-30T13:19:002025-10-30T13:19:002025-10-30T12:11:00Z2025-10-30T12:11:00Zar nāves gadījumiem savā dzīvē esmu saskārusies maz.<br />kad mamma pastāstīja, ka nomiris vectēvs, es to nespēju iztēloties. pat drusku tā kā smaidīju vai gribēju smieties. kā tā cilvēks var vienkārši ņemt un nomirt parastā darba dienā? atceros, ka tajā dienā man bija jābrauc uz mūzikas skolu. šķiet, ka prātā bija izveidojies kaut kāds priekštats no filmām vai stāstiem, ka tad, kad tu to uzzini, tu sabrūc. es tā nemācēju. likās, ka sevi jāspiež būtu raudāt. cik atceros, nekad nemaz ārā nenāca. likās, ka dzīve rit uz priekšu un es nespēju tās sēras izjust. tikai daudz par to domāju. kad braucām uz bērēm, es to sajutu. kad stāvējām pie viņa zārka, manī kaut kas uzsprāga un es nevarēju pārstāt raudāt. man škiet, ka mani par to pat sāka kaunināt, ka nu jau ir par traku. man laikam bija 9 gadi.<br /><br />pagājušajā gadā negaidīti nomira Brabuss. viņš bija jaunāks par Riksi. laikam pie durvīm bija pēkšņi nokritis. tētis ļoti pārdzīvoja. mamma stāstīja, ka klausulē varēja dzirdēt, cik tētis bija izmisis. pēc tam viņš stāstīja, ka viedpulkstenis ilgu laiku rādījis paātrinātu sirdsdarbību. Brabuss bija liels suns un miris jo īpaši smags. domāju, ka Riksis arī pārdzīvoja, bet vēljoprojām neko nezinu par to, kā klātesošu cita dzīvnieka vai cilvēka nāvi uztver suņi. bet atceros, ka tētis stāstīja, ka Riksis kādu laiku kļuva mierīgāks, skumīgāks. Brabusu apraka turpat pagalmā. Riksis pirmās reizes centies viņu rakt ārā. tad Brabusam pa virsu uzlika smagus akmeņus. Atceros, kā Brabuss maziņš turēja galvu uz dīvāna malas, kā gulēja ar izbāztu mēli un rūca kā lauva, atstāts verandā.<br /><br />vēlāk tētis paņēma Doru, lai Riksim nebūtu tik vientuļi. un Riksis jau arī kļuva vecs. Dora ir tik skaista, gudra un uzticīga. tikai tētis viņu, protams, nemācīja. tā nu viņa izauga tā, kā mācēja. ārkārtīgi uzticīga un mīļa, sekos tev visur, liks purniņu uz klēpja, laizīs asaras un gulēs blakus. viņas labākā dienas daļa ir tad, kad kāds ir ārā ar viņu, kad var doties garās pastaigās pa mežu un spēlēties. Dora spēlēsies visu mūžu, tāpat kā Riksis. Riksis atkal atvērās. beidzot viņam bija kāds, ar ko spēlēties. Dora pieauga ātri. Bija pagājis varbūt pusgads un viņa škita tik liela. Tad kādu laiku neciemojāmies un, kad atbraucām, škita, ka viņa sarāvusies. ne tievāka, vienkārši... mazāka. Likās tik dīvaini. tētis vienu brīdi teica, ka viņai sānā kaut kāds bumbulis, satraucās ka bruka. kad atbraucām, es brīnījos, teicu, vai tiešām tā ir viņa? tāda pavisam citādāka. tētis, kā jau vienmēr, neko neatbildēja. pagāja vēl kāds laiks. es gulēju diendusu mājas otrajā stāvā pie atvērta loga un nejauši saklausīju vecāku sarunu ar brāli. viņš izteica to pašu izbrīnu, ko es par Doru. izrādījās, ka Dora bijusi stāvoklī.<br /><br />Riksi ņēmām omei, bet, kad jau braucām pakaļ, viņa pārdomāja. paturējām sev. kādu laiku dzīvojāmies. neatceros, kā būtu pavadījuši ar viņu laiku vai gājuši pastaigās. prātā palikusi tikai kucēna urīna smaka un čuru tīrīšana, atnākot mājās pēc skolas. tad bija tā diena, kad tētis esot paņēmis mantas, Riksi un pateicis mammai, ka brauks dzīvot uz mežamāju. es to neatceros, bet jo vairāk atceros, kā mamma par to stāsta, jo vairāk šķiet, ka esmu sev izveidojusi mākslīgu atmiņu par to. tā šķiet tāda plastiska. bērnības atmiņas man ir ļoti blāvas, ik īpaši ar tēti. zinu, ka viņš ciemojās Rīgā, bet ar laiku arvien mazāk. nekad nezvanīja. ilgu laiku es dusmojos, nesapratu, kāpēc viņš tā. man skauda, redzot citas meitenes ar tēti uz ielas. visu bērnību ar tēti runāt man bija trauksme. lielākoties no viņa bija jāprasa nauda lielākiem ieguldījumiem – datoram, telefonam. atceros, kā veselu pusstundu riņķoju pa istabu simtiem reižu sev prātā atkārtojot sakāmo, lai viņam piezvanītu. rokas trīcēja, mute bija sausa. viņš otrā galā jau protams bija ļoti atsaucīgs, gandrīz vienmēr piekrita un nopirka man gan pirmo datoru, gan telefonu. domāju, kāpēc viņš man nezvana? prasīju mammai, bet viņa teica, lai piezvanu pati un parunājos. atceros, ka tā saruna atstāja nepatīkamu pēcgaršu. viņš nemācēja uzdot īstos jautājumus, nelikās ieinteresēts, sarunas kļuva arvien neveiklākas. iespējams, pēc tās reizes pārstāju viņam pati zvanīt. tad tas, ka tētis zvana kļuva tikai par ārkārtas situācijas gadījumu. joprojām pirmais, kas ienāk prātā, ir, ka noticis kaut kas slikts. jo tāpat vien jau viņš nezvana. viņš mani nepazīst, par mani neinteresējas. kad maziņa mašīnā viņam pateicu, ka viņu mīlu, viņš neatbildēja. ar viņu nekad nav bijis ērti. ja kaut kur aizbrauc, viņš šausmīgi krāc, izsaka stulbus jokus vai piedzerās. viņš vienmēr ir spējīgs palīdzēt tikai materiālā ziņā. un tas jau arī ir labi, bet vai to var saukt par tēti? kad mammai nācās tētim zvanīt un teikt, ka tava meita griež rokas un atrodas slimnīcā, viņš piekrita maksāt par ārstiem. man šķiet, ka arī tad viņš man ne reizi nepiezvanīja. kad tas viss gāja uz beigām, reizēm vismaz pajautāja kā ir ar veselību, bet ko, lai es atbildu? ar svešinieku runāt par veselību drusku neērti.<br /><br />Kad braucam uz mežamāju, es spēlējos ar Riksi, mēs gājām pastaigās, es centos viņu mācīt, kā nu varēju un daudz, daudz ķemmēju. Ja kādu laiku nebiju bijusi, uz sezonas maiņu, Riksis staigāja pinkains.<br /><br />Kādu mēnesi jau Riksis bija pārstājis ēst un smaidīt, ļoti nokrities svarā un kļuvis lēnīgāks. Riksis, kurš pat no galda bija gatavs vistu nočiept. Mamma bija aizbraukusi ciemos, nopirkusi vitamīnus, mīkstāku barību. Viņš drusku ieēda. Neesot varējis pat kokam pārkāpt pāri. Tētis teica, ka izskatās, ka Riksītim pēdējās dienas, tāds nevarīgs palicis. Es pārdzīvoju, teicu, ka jāaizved pie vetārsta. Viņš noteikti mokās ar sāpēm, viņam vajadzīgs atvieglot ciešanas. Kad tad aizvedīšu, man tagad nav laika, viņš atbildēja. Neizskatās, ka viņam kaut kas sāpētu. Es savus pārdzīvojumus jau biju izlikusi pirms vairākiem gadiem, kad Brabuss bija sācis Riksim brīžiem uzbrukt. Kā jau vienmēr, neviens, protams, neko nedarīja. Tā kļuva par normu. Riksis sāka ikdienā bieži smilkstēt, kļuva ļoti nemierīgs. Bet, kad Brabuss nomira, tāpat gāja rakt viņu ārā. Suns turpinās mīlēt, pat, ja viņu sit. <br /><br />Aizvakar mamma ar tēti bija runajusi. Tētis teica, ka Riksis neesot nācis pretī, kad atbraucis no darba. Bet esot jau tumšs, viņš neies skatīties, kur viņš ir. Ko mums padarīt? Mēs aizdedzām svecīti. Vakar viņš esot mammai uzrakstījis, ka Riksis nomiris. Viņu apēdis vēzis. Kā viņš to zināja, ja pie ārsta neveda? Man sāp, jo zinu, ka viņš mocījās pēdējās dienas. Jūtos vainīga un bezspēcīga. Manī ir tik daudz dusmu uz tēti, uz manu ģimeni. Es nezinu, kā tagad jūtas Dora. Vai tētis ņems nākamo suni? Vai viņai visu dzīvi būs jāpavada vienai meža vidū? par ko viņiem tas?urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:940302025-08-11T20:15:002025-08-11T20:15:002025-08-11T17:15:10Z2025-08-11T17:15:10ZPirmajā nedēļā viss atgādināja par Eizenštati. Kāda izbrīnītā Katjas “opā”, kāda vācieša runāšana pa telefonu, pat cilvēki kafejnīcās šķita līdzīgi Mari vai Wiktoram, un vēl joprojām, pēc vairāk nekā mēneša, reizēm redzu uz ielas nākam pretī Petaru. Katra mazākā lieta, kaut runāšana angliski. To nedēļu es lielākoties pavadīju aklimatizējoties (sēdot telefonā, atslēdzoties no visa). Es negribēju pieņemt realitāti, negribēju samierināties, ka viss ir beidzies. Lai gan sajūta nebija smeldzoša, tā bija patīkama, kā pēc labi padarīta smaga darba. Pēc tam jau, jā, joprojām man viss pietrūka, bet biju saviļņota par šo nākamo dzīves posmu atpakaļ mājās. Bet reizēm, visnepiemērotākajos brīžos, es atgriežos atmiņās un saskumstu, reizēm apraudos. Tur bija tik labi.<br /><br />Pirmais mēnesis bija grūts, ļoti grūts. Es raudāju gandrīz katru dienu, es nespēju atrast savu vietu, man nebija ērti, bija vienkārši šausmīgi grūti. Es ilgojos pēc sava tostera, istabas, saviem paklājiņiem, suņa, dejošanas un suņa, un suņa. Es nezināju, kur likties.<br /><br />Tad notika kaut kāds klikšķis. Iespējams tas bija pēc spontānā ceļojuma uz Krētu, Grieķiju, valsti, kurā vienmēr biju vēlējusies nokļūt, ceļojuma, no kura tik ārkārtīgi baidījos, kolīdz biļetes bija nopirktas un jālido bija par spīti tam. Mēs nolaidāmies, izkāpām no lidmašīnas, un, redzot mazo Heraklionas lidostu, mani pārņēma miers. Ar mani viss būs kārtībā. Tas bija sirreāli, aptvert, ka esmu viena uz šīs salas, bet tas bija labi. Mani joprojām vazāja kursa darba un kaut kādu traucējošu domu smagums, taču, kad es izgāju uz ielas, tās apklusa. Laiks bija patīkami silts, ārā dziedāja putni, ielas bija pilnas svaigu maizīšu, baklavas, kafijas smaržām, silts vējš pūta manos matos un svaigā grieķu jogurta pēcgarša no brokastīm mutē. Es negribēju, lai tās dienas beidzas, es tur jutos gandrīz kā mājās. Viss šķita tik jauki un viegli. Visas tās dienas es nemaz nedomāju, tikai gāju uz priekšu, sēdēju un baudīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es pat pavadīju veselas divas stundas restorānā, vienkārši ēdot. Autobusā uz citu pilsētu, man bija bail runāt ar blakussēdētāju, bet, kad tomēr saņēmos, viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs, pat ieteica dažādus bārus un vietas, kur paēst. Pēdējā dienā es stāvēju piekrastē pie ostas un vēroju jūru. Tajā dienā es domāju daudz. Mani pārņēma kaut kāda apskaidrība. Es domāju par to, ko es vispār daru, ar ko gribu nodarboties. Man šķita, ka es galīgi nedaru to, ko man vajadzētu. Tajā brīdī es sev apsolīju pieņemt neizdošanos, pieņemt citas iespējas. Arī, ja nāktos kaut ko mainīt savās studijās vai vispār dzīves trajektorijā, ja būtu jādara kaut kas pavisam cits, es ar to būtu mierā, tas būtu okey, man ir opcijas un es mēģinātu. Es sapratu, ka man vajag atslābt, ka tas viss nav tik nopietni.Tas bija kaut kas, ko es sev tik ilgi nebiju spējīga pateikt, pieņemt. Tā vienkārši nebija opcija. Es sapratu, ka daudz ko nedaru sevis dēļ, bet gan citu dēļ. Es apsolīju darīt sevis dēļ, atbrīvoties un ļaut izpausties. Ja kaut kas neizdosies, tas nebūs pasaules gals. Viss būs kārtībā.<br /><br />Jo vairāk laiks gāja uz beigām, jo vairāk man viss iepatikās. Es sapratu, ka tā atslēga ir cilvēkos un sāku ar pārējiem pavadīt vairāk laika. Es tiešām atslābu un līdz ar to atkal noķēru to sajūtu, kā ir būt jaunam, kā bija būt pusaudzim. Jutos nedaudz vieglprātīga, uzjautrināta. Ar to visu, šķiet, ka arī atkal sadraudzējos ar alkoholu, un ļoti pozitīvā ziņā! Es vairs nebaidījos, sapratu, cik daudz varu dzert, lai justos okey, ja negribēju – nedzēru. Es nostiprināju veselīgas attiecības ar dzeršanu. Es sapratu, ka ne visi cilvēki kļūst briesmīgi, kad dzer. Ka tas var arī nebūt briesmīgi, ka to var izbaudīt. Es pieradu arī pie ēst gatavošanas kopīgajā virtuvē. Vairs nebaidījos tur atrasties, ja tur jau bija kāds cits. Ja vien tur pārāk nesmirdēja. Es atļāvos palikt nomodā līdz vēlai naktij, spēlējot spēles, skatoties filmas. Es flirtēju, es smējos, es dejoju, raudāju prieka asaras, dziedāju un darīju to, no kā man bija bail. Es piedzīvoju tik daudz skaistu un īpašu mirkļu. Es jutos brīva un jauna, kā Londonā, kad man bija astoņpadsmit.<br /><br />Un tagad, pēc tā visa man ir vienkārši jāatgriežas atpakaļ? Itkā nekas nebūtu bijis? Kā lai dzīvo pēc Erasmusa?urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:938972025-07-27T15:41:002025-07-27T15:41:002025-07-27T12:42:07Z2025-07-27T12:42:07Zman šķiet, ka esmu atkal priecīgāka un ka man atkal ir savs spars un iedvesma, un vēlme dzīvot tikai tādēļ, ka beidzu domāt par karu<br />sāku ignorēt karuurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:919022024-11-25T21:33:002024-11-25T21:33:002024-11-25T19:33:36Z2024-11-25T19:33:36Zmugursomā joprojām sēž izbirušās kvinojas sēklasurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:916102024-11-25T11:38:002024-11-25T11:38:002024-11-25T09:40:23Z2024-11-25T09:40:23Zmana galva ir pilna ar iedvesmu un visu, ko es gribētu un varētu izdarīt, bet es gribu tikai ietīties segā un gulēt, un raudāt.<br />kāpēc viss šķiet tik smagnējs un grūts? kāpēc es nevaru vienkārši sākt kaut ko darīt?urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:912172024-11-21T20:53:002024-11-21T20:53:002024-11-21T18:58:01Z2024-11-21T18:58:01Zkad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.<br />es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.<br />laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.<br />no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:910292024-11-21T20:52:002024-11-21T20:52:002024-11-21T18:53:04Z2024-11-21T18:53:04Zman šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīkkā es gribu pīpēturn:lj:klab.lv:atom1:snikers:903082024-11-10T20:09:002024-11-10T20:09:002024-11-10T18:39:09Z2024-11-10T18:39:09Zšķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.<br />gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.<br /><br />es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās. <br /><br />man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.<br /><br />bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.<br />piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.<br /><br />tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.<br /><br />bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:899012024-11-09T18:36:002024-11-09T18:36:002024-11-09T16:37:05Z2024-11-09T16:37:05Zun man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportisteurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:897152024-11-09T17:35:002024-11-09T17:35:002024-11-09T16:29:19Z2024-11-09T16:29:19Zes ienīstu mēnešreizes un to, ka esmu no tām atkarīga.<br />varbūt tikai tagad sākšu saprast, kā cikli mani ietekmē. es sāku pievērst uzmanību tam, kā citas sievietes par to runā.<br />nu, piemēram, šī un iepriekšējā nedēļa bija tāda īsti nekāda un pamazām manī auga riebīgums un aizkaitinājums, un depresija. bet tas viss to mēnešreižu dēļ. visi cilvēki man besī ārā, labi, ka vēl spēju sevi kaut cik paciest, bet tas gan tādēļ, ka ar to cenšos strādāt katru dienu, tāpat kā ar trauksmi. pret sevi ir drīzāk tāda vienaldzība. fiziski ir nogurums un mentāli nespēks.<br />parādās domas par sev griešanu, badošanos.<br /><br />tas, ka līdz ar anoreksiju man pazuda mēnešreizes bija mans lielākais atvieglojums. man bija absolūti vienalga par neauglību, ja vien tik nevajadzēja izciest tās drausmīgās sāpes, pretīgumu un ņemšanos. tā ir viena no retajām lietām, ko nenožēloju pat šobrīd. kad man bija mēnešreizes, man bija kauns par sevi. reizēm joprojām ir.<br /><br />vienīgi ievēroju, ka tad, kad manas draudzenes runāja par mēnešreizēm vai prasīja paketes, es nevarēju ne palīdzēt, ne iedziļināties. mani tas absolūti neinteresēja un garlaikoja, tāpat kā runas par puišiem un attiecībām. reizēm gan jutos nedaudz atdalīta tā dēļ, bet es jau tā jutos par faktiski jebko. mamma jau kļuva aizdomīga, ka man tik ilgi nav mēnešreižu. biju nodomājusi kādā dienā sev iegriezt un tādā veidā nofeikot asinis uz paketēm. biju jau likusi paketes uz dziļajām rētām uz rokas. tomēr tas šķita pārlieku sarežģīts process, man tam vienkārši nebija spēka.<br /><br />kad mēnešreizes atgriezās, bija tikai atvieglojums par to, ka tas nozīmē, ka esmu fiziski vesela, jo uzzināju, ka bez mēnešreizēm nebūs tikai neauglība, bet gan arī dils kauli! un man šķita, ka es jau to izjūtu, lai gan, kad izprasījos ģimenes ārstei norīkojumu uz osteodensitometriju, mani rezultāti par neko tādu neliecināja. man tiešām paveicās. kad nesen mans suns mani taisni nogāza no kājām kā tādā multenē, mana pirmā doma bija "wow, man ir stipri kauli!" un, ka pirms gada es visticamāk tur būtu palikusi guļam ar lauztiem kauliem. jo katru nakti arvien sāpīgāk bija gulēt uz sāna, jo man burtiski sāpēja kauli, kur nu vēl sēdēt vai staigāt pa cietu virsmu. mana seja jau bija sākusi iegrimt galvaskausā un kakls izskatījās garāks, kā šobrīd, āda nokarājās. esmu diezgan pārliecināta, ka man pietrūka vien kādi divi, labākajā gadījumā trīs mēneši, lai gan visticamāk man bija atlicis viena vai pāris nedēļas. mans pulkstenis uzrādīja zemākos sirds rādītājus, kādi man jebkad ir bijuši. 28 vai 35 sitieni minūtē bija mans rekords. 166 low heart rate notifications dienā. <br /><br />man jau bija 19, nevienam mani nebija obligāti jāglābj, lai gan vēlāk teica, ka pie tāda svara jau liekot barošanas zondi. tagad man šķiet, ka viss, ko es vēlējos, bija, lai mani paņem klēpi un saka, ka viss būs labi, ka es izdzīvošu, ka tikšu no tā ārā, ka man palīdzēs, ka mani redz, ka mani neatstās, ka es rūpu un esmu svarīga, ka par mani uztraucas un mani mīl. bet es jau tam neļāvos. tomēr tajā naktī, kad jūtu, cik smagi stājas sirds, es sapratu, ka šādi nomirt negribu. pirms pāris dienām centos pakārties uz mammas durvīm, bet, protams, neveiksmīgi. pirms tam ilgi plānoju, cik kalorijas apēdīšu savā pēdējā dzīves maltītē. gribēju, lai tas ir suši, bet atceros, ka pat īsti neko ēst negribēju. tad sēdēju uz palodzes pie atvērta loga un raudāju. mēģināju sevi pierunāt lekt lejā, bet tomēr nespēju. es nespēju sevi nogalināt. un nomirt no anoreksijas es negribēju, lai gan būtu varējusi. tā nu es sāku cīnīties. un es nezinu, kā. man joprojām sāp tas, cik vientuļa es biju. man nebija neviena, kas palīdz vai saprot.<br /><br />mana psiholoģe tajā laikā mani satika kādā no nākamajām dienām. es biju sarunājusi vizīti pēc šīs lielās pauzes. iespējams mēs bijām pārkāpušas kādas robežas, jo es viņu pazinu jau pirms tam, tomēr ļoti minimāli un faktiski neko neatcerējos. kad satikāmies un atvadījāmies, mēs apskāvāmies, bet viņa tā darīja ar visiem pacientiem. viņa reizēm dalījās arī ar savu pieredzi. tas viss man radīja sajūtu. kaut ko draudzībai līdzīgu. es gan sapratu, ka draudzība tā nav, bet es nevarēju izvairīties no tā, ko izjutu. un man šķiet, ka viņai arī es biju tuva un svarīga. viņa teica, ka ir par mani raudājusi, lai gan ne manā priekšā. zinu, ka citu pacientu priekšā viņa bija raudājusi. varbūt viņa to visu man teica tikai, lai es justos īpašāka? bet tas nebūtu profesionāli un man gribētos ticēt, ka tā nebija.<br /><br />tajā vizītē viņa tā kā smīņāja, bet bija arī nopietna, bet es arī gandrīz neko vairs neatceros. tikai to viņas skatienu un sajūtu kabinetā, un vārdus "man tiešām ir žēl uz tevi noskatīties, jo tev bija tāds potenciāls...". precīzi teikto vairs neatceros, jo es nespēju īsti vairs funkcionēt. es gribēju viņai teikt "es vakar mēģināju pakārties", bet es nespēju. man nebija vārdu. šie vārdi manī iesēdās un joprojām nelaiž vaļā. <br /><br />pēc tam man ir bijuši vairāki murgi ar viņu. esmu redzējusi viņu arī uz ielas. tad kājas palika ļenganas. es nezinu, vai viņa mani redzēja. es gribēju, lai viņa nekad neko vairs par mani nezina. bet es jorpojām domāju, ka varbūt vienkārši būtu tas jāizrunā? bet pēc tās vizītes es sapratu, ka tā būs pēdējā. es tikai zinu, ka viņa man vairs neraksta, jo tā psihologiem nav jādara. viņi paši neraksta pacientiem, jautājot kā viņiem iet. lai gan pēc tam reiz man cita psiholoģe uzrakstīja un pajautāja vai viss kārtībā. teorētiski, tehniski, faktiski un cilvēciski tas ir iespējams. bet varbūt labāk ir, ka viņa neraksta.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:895692024-10-25T18:11:002024-10-25T18:11:002024-10-25T15:11:31Z2024-10-25T15:11:31Zmanī ir mīlestība<br />un manī ir destrukcijaurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:892142024-10-25T12:19:002024-10-25T12:19:002024-10-25T09:30:31Z2024-10-25T09:30:31Zšonakt redzēju divus sapņus.<br /><br />vienā pasaule bija beidzot nolēmusi visu cilvēcisko, ieskaitot cilvēku, noslaucīt no zemes virsmas. debesis pārklāja melni mākoņi un mēs skrējām uz mazajiem, gaišajiem cerības stūrīšiem, kuri lielā ātrumā ieņēma tumšo toni. bija diena, bet bija nakts. es izjutu spēcīgāko vēju, kādu varu iedomāties, kam sekoja tornado, zibeņi un es pat nezinu, kā pārējo raksturot. un, kad šķita, ka mēs esam izsprukuši sveikā, lai gan nezinu, kā, un debesis noskaidrojās, mēs redzējām, kā aiz horizonta ceļas milzīgs tsunami. es samierinājos ar beigām, tādēļ pamostoties, jutos mierīgāka, nekā ierasts. apmulsu, ka tomēr jāturpina šī dzīve. tomēr, ēdot brokastis, sapratu, ka esmu piemirsusi, kā jātur nazis un dakša.<br /><br />otrajā bija sekss. visiem bija kaislīgs sekss. mums bija iedalīta milzīga telpa ar vairākām gultām un stūrīšiem, uz kuras cilvēki bija viens pie otra pielipuši kā medus lāse pie zeķes. no rīta, kad trolejbusā braucu uz lekciju, šķita, ka čalis, ar kuru gulēju, man sēdēja pretī. viņa skatiens bija tāds, ka viņš mani grib vairāk, nekā tajā sapnī. mūsu lomas bija mainījušās.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:881092024-10-06T21:15:002024-10-06T21:15:002024-10-06T18:16:34Z2024-10-06T18:16:34Zes nestrādāju, lai dabūtu naudu. daļēji jā, bet arī kaut kā cita dēļ.<br />lai kaut ko sev pierādītu? lai no kaut kā aizbēgtu? sevi pamocītu?<br />lai vai kā, vairs nestrādāju.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:878452024-10-06T21:14:002024-10-06T21:14:002024-10-06T18:14:34Z2024-10-06T18:14:34Zman šķiet, ka es esmu šeit, lai sajuktu prātāurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:877262024-10-04T06:33:002024-10-04T06:33:002024-10-04T03:33:40Z2024-10-04T03:33:40Zspiežu sevī iekšā biezpienu un siermaizītes, lai varu šodienu izturēturn:lj:klab.lv:atom1:snikers:875202024-10-03T12:20:002024-10-03T12:20:002024-10-03T09:23:54Z2024-10-03T09:23:54Zviņa grieza lasi divas stundas<br />tad viņai iedeva griezt karbonādi<br />neass nazis viņa teica<br />kā neass?<br />viņs paņēma nazi labajā<br />viņas delnu kreisajā<br />un iegrieza plaukstā<br />stiprāk vajag piespiest<br />viņs teica un aizgāja griezt ķiršu tomātiņus<br />viņa turpināja griezt karbonādi<br />ik pa brīdim nolaizot asiņaino plaukstuurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:870852024-10-03T11:56:002024-10-03T11:56:002024-10-03T08:57:31Z2024-10-03T08:57:31Zgrūti runāt par raudāšanu neraudoturn:lj:klab.lv:atom1:snikers:865802024-10-01T08:01:002024-10-01T08:01:002024-10-01T05:06:17Z2024-10-01T05:06:17Zsapņoju, ka izvairījos no biļetes skenēšanas tramvajā un kontroliere mani vajāja līdz pat viesnīcai, kurā es braukājos ar liftu pa dažādiem stāviem, lai viņa mani nenoķertu un pa vidam mēģināju teleportēties uz /home<br /><br />manu studenta statusu joprojām nav pagarinājuši, tādēļ jābrauc pa 1,50€ un man drīz vairs nebūs naudas. tas sākas jau murgos rādīties.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:863862024-09-30T16:45:002024-09-30T16:45:002024-09-30T13:50:07Z2024-09-30T13:50:07Zvakar diezgan nestabilā draudzene stāstīja par saviem mēģinājumiem no psihiatra saņemt apliecinājumu, ka viņa ir spējīga vadīt mašīnu.<br />es viņai jautāju, kādēļ viņai to vajag, jo šobrī tiešām neizskatās, ka viņa to ir spējīga droši darīt. nu, viņai tāpat tam šobrīd nav naudas, bet kādu dienu gribētu.<br /><br />– un redzi – ar to diagnozi es tagad nevaru ne mašīnu vadīt, ne ieroci turēt rokās.<br />– ieroci? kam tev ieroci?<br />– kā, nu, nezinu...ja nu sāksies karš<br />– vai tad tu karotu?<br />– varbūt, – viņa parausta plecusurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:860402024-09-30T08:16:002024-09-30T08:16:002024-09-30T05:17:13Z2024-09-30T05:17:13Ztikai vakar sapratu, ka tēta dažkārt trulais skatiens un otra nedzirdēšana visticamāk ir ilgā alkohola dzeršanas sekas :(urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:858462024-09-28T22:15:002024-09-28T22:15:002024-09-30T13:50:42Z2024-09-30T13:50:42Zjau kādu laiku staigāju ar vienu bezspalvainu un otru spalvainu padusi<br />nu, vai matainuurn:lj:klab.lv:atom1:snikers:852212024-09-24T02:42:002024-09-24T02:42:002024-09-24T00:05:54Z2024-09-24T00:05:54Zjau otro nakti pēc kārtas nespēju aizmigt. un psihiatrei es jautāju, vai man tā nebūs, viņa teica, ka nē, ka gulēšu, kā jau iepriekš.<br />es dusmojos, ka pati aizgāju pie tās psihiatres. bet ko man citu bija darīt? es vienkārši nevarēju. man vajadzēja pamēģināt zāles. tagad pati nožēloju. es nezinu, kas ir labāk – ciest ar un no zālēm vai bez. <br /><br />vakar sāka sāpēt vēders, kuņģis, nezinu. apetīte faktiski nekāda. un no kā man tas? visu laiku man ir kaut kādas veselības problēmas. tagad guļu un mokos. nepatīk nakts klusums, šķiet, ka notiks kaut kas slikts. lai gan parasti naktis ir ok.<br /><br />atkal ir tik pretīgi. vienkārši būt.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:845372024-09-18T13:49:002024-09-18T13:49:002024-09-18T10:53:21Z2024-09-18T10:53:21Zpieslēdzos zūmam un domāju, kādēļ tas koučs mani nelaiž iekšā. izrādās, ka bija paredzēts rīt.<br />laikam iziešu ārā un pagulēšu saulainajā zālē.<br />šodien es sāku atzīt, ka man ir tā nolādētā depresija.urn:lj:klab.lv:atom1:snikers:842782024-09-16T22:05:002024-09-16T22:05:002024-09-16T19:11:44Z2024-09-16T19:11:44Zkad psiholoģe man sāka atgādināt par depresiju, es no viņas aizbēgu, jeb "paņēmu pauzi".<br />doma par to, ka man viņa vēl ir un var pasliktināties, mani biedē.<br />es biju pavisam cits cilvēks, man tagad ir labāk, es sev visu laiku stāstu, bet, kopš viņa to atkal cēla gaismā, es sāku apšaubīd to, ko daru. kopš tā laika, es vairs nesaprotu, vai kaut kas ir normāls vai simptoms.<br /><br />es gribētu labāk pamanīt mazos, skaistos ikdienas sīkumus, bet tā vietā es pamanu brīžus, kuros viņa atkal glūn. un man ir bail, tikai šoreiz es nevienam to nespēju pateikt.<br /><br />man ir bail no sevis tāpat kā man ir bail no kara.