radu

šodien es pārāk daudz varu just savas drēbes uz ķermeņa, savus matus un ādu, savus iekšējos orgānus, kaulus un ķermeņa temperatūru.
tikai emocijas ne.
es eju pa ielu un skipoju visas dziesmas, jo no visa ir vnk slikti un mūzika neskan labi.
viss man apkārt plūst kopā un prom.

katra cilvēka eksistence rada jaunas sāpes pasaulē un vairo esošās

un dažreiz man paliek bail no pasaules
un dažreiz pasaulei paliek bail no manis

piemēram, šodien

kā tu vari zināt, ka tu, reālais, patiesais tu, kādam tiešām rūpi?
nekā.
mēs visi esam savtīgi, gribi vai ne.
mēs esam vientuļi, mēs piedzimstam vieni un aizejam vieni. vieni savā galvā, savā ķermenī.
tu visiem rūpi tikai tad, kad tev ir problēmas. un visi ir gatavi tev palīdzēt, bet tad, kad paliek labāk, viņiem paliek garlaicīgi un tu tiec aizmirsts.
vai arī tu visiem rūpi līdz tev parādās problēmas. tad arī tu pārtopi par problēmu.

bet problēmas nekad nevienam nerūp.
visi grib izjust rūpes, taču nevienam nerūp.
jo mēs visi esam savtīgi.

mūžīgi, mūžīgi iesprūdis

šodien tikai bum bum tuc tuc mūzika

iesitiet man

man patīk likt cilvēkiem par mani uztraukties un tad no viņiem izvairīties.
un tad viņi izvairās no manis un es visu esmu sabojājis

kad sii garlaiciba beigsieeeeeeeees

sēžu un kratu kāju.
atceros, kad pirms kāda gada satikos ar veco klasesbiedreni, mēs sēdējām parkā un runājām, un man kratījās kāja.
“kas tev, lēkme?”