radu

es tik reti ar kādu runāju, ka pēc tam man no runāšanas sāp kakls.

tā diena ir pienākusi.
mana mamma pateica, ka ģērbjos kā bomzis.

kad es eju, es eju uz vietas
un zemeslode griežas man zem kājām

nogulēju pirmo stundu
izgludināju bikses ar kurām gulēju un gāju ārā

un tagad es ēdīšu kinderolu
un gulēt es neiešu

tikšanās ar cilvēkiem mani nomāc.
man nešķiet smieklīgi mani klasesbiedru joki vai interesantas viņu sarunas.
tiekoties ar draugiem, uz jautājumu "kas jauns?" atbilde vienmēr ir "īsti nekas". un pārējās sarunas lielākoties iet tā, ka viņi runā un es klausos, jo, kad es ilgāk parunāju, man šķiet, ka viņiem ir garlaicīgi un man arī nav daudz ko teikt.
bet viņi aizrautīgi stāsta, kā apmeklē muzejus, tiekās ar citiem, dzied korī utt. kad viņi man kaut ko pajautā, lai kā es censtos saglabāt pozitīvu noskaņu, manas atbildes vienmēr iznāk tīri nomācošas, garlaicīgas un depresīvas.
man šķiet, ka es esmu kļuvis par garlaicīgu cilvēku. iespējams, vienmēr esmu bijis garlaicīgs.
jo vairāk parunāju ar cilvēkiem, jo nožēlojamāks es jūtos.
un kopumā, man neinteresē liela daļa no tā, ko viņi man stāsta. tādēļ kāda jēga tikties? tas liek domāt, ka es nemaz neesmu cienīgs būt par viņu draugu. bet viņi tāpat man vēl ik pa laikam raksta un grib tikties. un es nesaprotu, kādēļ.
bet es tiekos. lai kā man negribētos.

2000 gadu
un neviens vēl nav izdomājis kā kļūt neredzamam
..vai arī..

ārā snieg kā dekoratīvajos globusos
kāds pakratīja zemeslodi

dažreiz es aizmirstu, ka cilvēki mani redz un, ka es viņiem eksistēju.
un tad ir forši.

ienīstu sevi un visu šo