radu

sāpju meditācija

man šeit ir 3 grāmatas, 9 Rīgas Laika žurnāli, sudoku, divi blociņi, plastalīns, māls, kas sacietē istabas temperatūrā, bumbiņa, narcises un krāsojamā grāmata, kurai es vēl neesmu pieskāries un visticamāk arī nepieskaršos.

lielākoties es lasu.
pēdējo reizi tik daudz es lasīju kad man bija 9 gadi.
es pieceļos un lasu, es ēdu un lasu un, kad paņemu datoru, es turpinu lasīt.
un dažreiz vēl es parakstu.

"nevajag domāt citu cilvēku domas"

šodien gulēju, un no āra pie mana loga pienāca divi jaunieši
abi, pielikuši rokas pie stikla, skatījās iekšā manā palātā un nespēja noticēt savām acīm
"smatri, pizģec bļeģ"

sūdīgākie ir tie brīži, kad tevi pēkšņi atmet realitātē

kad piecelies no rīta
kad noņem austiņas
kad beidzas filma
kad pohas
un kad ar tevi kāds sāk runāt

lai cik zeķu man būtu, man salst kāju pirksti
un lai cik zeķu man nebūtu, man svīst pēdas

un vēl psihene ir tā vieta, kur pankūkas jāēd ar karoti

viena lieta, kas mums visiem šajā nodaļā kopīga ir tāda, ka mums vajag aiziet pie friziera

klusums būtu katram skaistam cilvēkam jāpiekopj

un nesteigties,
jo īstie cilvēki vienmēr pagaidīs