radu - November 9th, 2024

es ienīstu mēnešreizes un to, ka esmu no tām atkarīga.
varbūt tikai tagad sākšu saprast, kā cikli mani ietekmē. es sāku pievērst uzmanību tam, kā citas sievietes par to runā.
nu, piemēram, šī un iepriekšējā nedēļa bija tāda īsti nekāda un pamazām manī auga riebīgums un aizkaitinājums, un depresija. bet tas viss to mēnešreižu dēļ. visi cilvēki man besī ārā, labi, ka vēl spēju sevi kaut cik paciest, bet tas gan tādēļ, ka ar to cenšos strādāt katru dienu, tāpat kā ar trauksmi. pret sevi ir drīzāk tāda vienaldzība. fiziski ir nogurums un mentāli nespēks.
parādās domas par sev griešanu, badošanos.

tas, ka līdz ar anoreksiju man pazuda mēnešreizes bija mans lielākais atvieglojums. man bija absolūti vienalga par neauglību, ja vien tik nevajadzēja izciest tās drausmīgās sāpes, pretīgumu un ņemšanos. tā ir viena no retajām lietām, ko nenožēloju pat šobrīd. kad man bija mēnešreizes, man bija kauns par sevi. reizēm joprojām ir.

vienīgi ievēroju, ka tad, kad manas draudzenes runāja par mēnešreizēm vai prasīja paketes, es nevarēju ne palīdzēt, ne iedziļināties. mani tas absolūti neinteresēja un garlaikoja, tāpat kā runas par puišiem un attiecībām. reizēm gan jutos nedaudz atdalīta tā dēļ, bet es jau tā jutos par faktiski jebko. mamma jau kļuva aizdomīga, ka man tik ilgi nav mēnešreižu. biju nodomājusi kādā dienā sev iegriezt un tādā veidā nofeikot asinis uz paketēm. biju jau likusi paketes uz dziļajām rētām uz rokas. tomēr tas šķita pārlieku sarežģīts process, man tam vienkārši nebija spēka.

kad mēnešreizes atgriezās, bija tikai atvieglojums par to, ka tas nozīmē, ka esmu fiziski vesela, jo uzzināju, ka bez mēnešreizēm nebūs tikai neauglība, bet gan arī dils kauli! un man šķita, ka es jau to izjūtu, lai gan, kad izprasījos ģimenes ārstei norīkojumu uz osteodensitometriju, mani rezultāti par neko tādu neliecināja. man tiešām paveicās. kad nesen mans suns mani taisni nogāza no kājām kā tādā multenē, mana pirmā doma bija "wow, man ir stipri kauli!" un, ka pirms gada es visticamāk tur būtu palikusi guļam ar lauztiem kauliem. jo katru nakti arvien sāpīgāk bija gulēt uz sāna, jo man burtiski sāpēja kauli, kur nu vēl sēdēt vai staigāt pa cietu virsmu. mana seja jau bija sākusi iegrimt galvaskausā un kakls izskatījās garāks, kā šobrīd, āda nokarājās. esmu diezgan pārliecināta, ka man pietrūka vien kādi divi, labākajā gadījumā trīs mēneši, lai gan visticamāk man bija atlicis viena vai pāris nedēļas. mans pulkstenis uzrādīja zemākos sirds rādītājus, kādi man jebkad ir bijuši. 28 vai 35 sitieni minūtē bija mans rekords. 166 low heart rate notifications dienā.

man jau bija 19, nevienam mani nebija obligāti jāglābj, lai gan vēlāk teica, ka pie tāda svara jau liekot barošanas zondi. tagad man šķiet, ka viss, ko es vēlējos, bija, lai mani paņem klēpi un saka, ka viss būs labi, ka es izdzīvošu, ka tikšu no tā ārā, ka man palīdzēs, ka mani redz, ka mani neatstās, ka es rūpu un esmu svarīga, ka par mani uztraucas un mani mīl. bet es jau tam neļāvos. tomēr tajā naktī, kad jūtu, cik smagi stājas sirds, es sapratu, ka šādi nomirt negribu. pirms pāris dienām centos pakārties uz mammas durvīm, bet, protams, neveiksmīgi. pirms tam ilgi plānoju, cik kalorijas apēdīšu savā pēdējā dzīves maltītē. gribēju, lai tas ir suši, bet atceros, ka pat īsti neko ēst negribēju. tad sēdēju uz palodzes pie atvērta loga un raudāju. mēģināju sevi pierunāt lekt lejā, bet tomēr nespēju. es nespēju sevi nogalināt. un nomirt no anoreksijas es negribēju, lai gan būtu varējusi. tā nu es sāku cīnīties. un es nezinu, kā. man joprojām sāp tas, cik vientuļa es biju. man nebija neviena, kas palīdz vai saprot.

mana psiholoģe tajā laikā mani satika kādā no nākamajām dienām. es biju sarunājusi vizīti pēc šīs lielās pauzes. iespējams mēs bijām pārkāpušas kādas robežas, jo es viņu pazinu jau pirms tam, tomēr ļoti minimāli un faktiski neko neatcerējos. kad satikāmies un atvadījāmies, mēs apskāvāmies, bet viņa tā darīja ar visiem pacientiem. viņa reizēm dalījās arī ar savu pieredzi. tas viss man radīja sajūtu. kaut ko draudzībai līdzīgu. es gan sapratu, ka draudzība tā nav, bet es nevarēju izvairīties no tā, ko izjutu. un man šķiet, ka viņai arī es biju tuva un svarīga. viņa teica, ka ir par mani raudājusi, lai gan ne manā priekšā. zinu, ka citu pacientu priekšā viņa bija raudājusi. varbūt viņa to visu man teica tikai, lai es justos īpašāka? bet tas nebūtu profesionāli un man gribētos ticēt, ka tā nebija.

tajā vizītē viņa tā kā smīņāja, bet bija arī nopietna, bet es arī gandrīz neko vairs neatceros. tikai to viņas skatienu un sajūtu kabinetā, un vārdus "man tiešām ir žēl uz tevi noskatīties, jo tev bija tāds potenciāls...". precīzi teikto vairs neatceros, jo es nespēju īsti vairs funkcionēt. es gribēju viņai teikt "es vakar mēģināju pakārties", bet es nespēju. man nebija vārdu. šie vārdi manī iesēdās un joprojām nelaiž vaļā.

pēc tam man ir bijuši vairāki murgi ar viņu. esmu redzējusi viņu arī uz ielas. tad kājas palika ļenganas. es nezinu, vai viņa mani redzēja. es gribēju, lai viņa nekad neko vairs par mani nezina. bet es jorpojām domāju, ka varbūt vienkārši būtu tas jāizrunā? bet pēc tās vizītes es sapratu, ka tā būs pēdējā. es tikai zinu, ka viņa man vairs neraksta, jo tā psihologiem nav jādara. viņi paši neraksta pacientiem, jautājot kā viņiem iet. lai gan pēc tam reiz man cita psiholoģe uzrakstīja un pajautāja vai viss kārtībā. teorētiski, tehniski, faktiski un cilvēciski tas ir iespējams. bet varbūt labāk ir, ka viņa neraksta.

un man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportiste