radu - March 20th, 2022

slikts ūdens garšo pēc putekļiem

kad ir "labi", tad vnk nav nekā
kad ir slikti, tad ir vismaz kaut kā

kad man mēra asinspiedienu, es nevaru paskatīties uz savu plaukstu.
man šķiet, ka tā uzpūšas un pārvēršas par resnu sardeli ar maziem, šķībiem cīsiņiem apkārt un izplūst. bet pati roka šķiet kā garens balons, kurus klauni parasti izmanto, lai taisītu dažādas figūras.
arī kad es rakstu, es izvairos skatīties uz saviem pirkstiem, jo tad man vnk gribas viņus izlaust vai nokost. nokost pirkstu būtu tāpat kā burkānu, taču mūsu apziņa to vienkārši neļauj izdarīt. vismaz ne savējos.
pa ceļam uz palātu no ziņojumu dēļa nozagu piespraudi. gribas tās aso galu iespiest savā plaustā. kā iedzīt naglu ar āmuru. pam.
un manas pēdas atkal atgādina pīļu pleznas. lielas, smagas, citplanētietiskas. vienmēr svīstošas.
es izskatos pēc citplanētieša.
un dažreiz man šķiet, ka kādu dienu mana roka mani pati nogalinās. nožņaugs, nositīs, izdurs acis.
ne es, bet tas citplanētietis un viņa ķermenis.